Šodien, 14. jūnijā, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā pie politiski represēto pieminekļa Mārupes kapos Mārupes novada pašvaldības vadība, pašvaldības un represēto biedrības pārstāvji pulcējās, lai noliktu ziedus, pieminot represijās cietušos.
Pasākuma dalībniekus piemiņas brīdī uzrunāja Mārupes novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Andrejs Ence, priekšsēdētāja vietnieks Valdis Kārkliņš, Izglītības, kultūras un sociālo jautājumu komitejas priekšsēdētājs Mārtiņš Bojārs, deputāte Līga Kadiģe, Mārupes Valsts ģimnāzijas direktors, deputāts Jānis Lagzdkalns un Mārupes Kultūras nama vadītāja, deputāte Ira Dūduma.
Mārupes novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Andrejs Ence aicināja neaizmirst 1941. gada baisās deportācijas: “Šodien aprit 82 gadi kopš vienas no vismelnākajām dienām Latvijas un arī pasaules vēsturē, kad Latvijas ģimenes skāra šausminošas represijas. Laiks iet, un aizvien mazāk cilvēku, kuri paši piedzīvoja izsūtīšanas, ir starp dzīvajiem. Lai šie okupācijas varas pastrādātie un mūsu tautai traģiskie notikumi netiktu aizmirsti, mūsu katra pienākums ir stāstīt par tiem saviem pēcnācējiem. Mūžīgā piemiņā izsūtītajiem!”
1941. gada 14. jūnijā bez tiesas un sprieduma vairāk nekā 15 400 nevainīgu cilvēku tika sadzīti lopu vagonos un izsūtīti uz Sibīriju. Lieli un mazi, veci un slimi, sirmgalvji un zīdaiņi. Nav tādas ģimenes Latvijā, kurai nebūtu sava stāsta par tuviniekiem, kas neatgriezās no Sibīrijas aukstajiem mežiem.
Piemiņas brīdī klausoties vijoles un saksofona skaudrajās skaņās, pēdējo gadu notikumu kontekstā atmiņas par 1941. gadu rada trauksmainu noskaņu. Krievijas okupācija šoreiz skārusi Ukrainu, un tur notiekošais asiņainais karš liek mums kārtējo reizi apzināties brīvības trauslumu.
Domes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Kārkliņš savā uzrunā uzsvēra: “Komunistiskais genocīds ir atstājis dziļas rētas mūsu tautiešu likteņos, un ir svarīgi, lai mūsu bērni un mazbērni caur šiem atmiņu stāstiem izdzīvotu mūsu tautas vēsturi un neaizmirstu traģisko notikumu upurus. Mums jācenšas saglabāt šīs atmiņas dzīvas, lai izprastu un novērtētu brīvības nozīmi. Ir sāpīgi apzināties, ka 21. gadsimtā mums blakus kaimiņos, Ukrainā, notiek līdzīgi nelikumīgi procesi, par tiem vairāk mēs uzzināsim tikai tad, kad beigsies karš. Mainās laiki, mainās valstu nosaukumi, bet sarkanās varas pastrādātie noziegumi nemainās. Godināsim un pieminēsim represiju upurus.”
Ar lasījumu no Sandras Kalnietes grāmatas “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” uzstājās Kultūras nama direktore Ira Dūduma, atgādinot, cik daudz salauztu likteņu 1941.gada 14.jūnija plašās iedzīvotāju deportācijas ir radījušas Latvijas ģimenēs. “Šajās dienās no Latvijas izsūtīja ļoti daudzus, ne tikai latviešus, bet arī cittautiešus. Izsūtīto vidū bija gan Latvijas inteliģence – zinātnieki, rakstnieki, skolotāji, gan arī uzņēmēji un lauku iedzīvotāji. Ģimenes nonāca izsūtījumā, katrs savā vietā, un daudzi tā arī vairs nekad nesatikās. Šodien pieminēsim tos, kas palika Sibīrijas sniegos, un godināsim tos, kuri cietuši un pārdzīvojuši padomju varas represijas.”
Pasākumā muzikālu noskaņu radīja vijoles (Dace Štrodaha) un saksofona (Andris Gailītis) skanējums.
Pēc piemiņas pasākuma represēto biedrības pārstāvji un viņu tuvinieki devās nelielā ekskursijā uz atpūtas vietu “Zirgzandales” Vētras ciemā, Mārupes pagastā, kur turpinājās sarunas un dziesmas akordeonista Ivara Auzāna muzikālajā pavadījumā.
Vairāk foto no pasākuma skatīt GALERIJĀ
1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijā
1939. gada 23. augustā PSRS un Vācijas ārlietu resoru vadītāji parakstīja neuzbrukšanas līgumu, ko bieži sauc par Molotova-Ribentropa paktu. Tam pievienotajā slepenajā protokolā tika noteikta teritoriju jeb interešu sfēru sadale Austrumeiropā. Atbilstoši šai sadalei Latvija nokļuva PSRS interešu sfērā; tādēļ tās inkorporācija bija vairs tikai laika jautājums. 1939. gada rudenī vairākās Latvijas vietās tika ierīkotas PSRS karaspēka bāzes, bet 1940. gada 17. jūnijā PSRS Sarkanā armija okupēja visu Latviju.
Tūdaļ pēc Latvijas okupācijas aizsākās tās valstiskuma sagrāve, padomju režīma izveidošana un nostiprināšana, kā arī plašas represijas pret t.s. “tautas ienaidniekiem”un “šķiriski svešiem elementiem”.
Pēc PSRS parauga Latvijā īsā laikā tika izveidotas represīvās iestādes, spēkā stājās PSRS likumdošanas akti, t.sk. arī KPFSR Kriminālkodekss, kas represīvajām iestādēm pavēra iespējas sodīt Latvijas pilsoņus par darbību pirms Latvijas okupācijas. Sagatavojot un veicot dažāda veida represijas, Latvijas Komunistiskā (boļševiku) partija un LPSR varas iestādes izmantoja to valsts terora pieredzi, kāda bija uzkrāta PSRS.
Pēc PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Galvenās arhīvu pārvaldes rīkojuma tika veidota arī īpaša “sociāli bīstamo elementu” kartotēka, kurā vajadzēja ierakstīt kompromitējoša rakstura ziņas par vairāk nekā 10 iedzīvotāju kategorijām.
“Sociāli bīstamo elementu” meklēšanā un uzskaitē LPSR Iekšlietu tautas komisariāta un Valsts drošības tautas komisariāta darbinieki izmantoja okupācijas varas iestāžu rokās nokļuvušos dažādu valsts iestāžu, organizāciju, likvidēto biedrību arhīvus, neatkarīgās Latvijas preses izdevumus, Valsts statistiskās pārvaldes pārskatus, kā arī ar PSRS pasu izsniegšanu saistītos dokumentus.
Reizē ar atsevišķu “pretpadomju elementu” arestiem, pret kuriem tūdaļ pat uzsāka izmeklēšanu un ierosināja krimināllietu, Latvijā tāpat kā citās t.s. Molotova-Ribetropa pakta interešu sfērās tika uzsākti priekšdarbi plašai iedzīvotāju deportācijai uz Sibīriju. Arī šeit PSRS un LPSR represīvās iestādes izmantoja to pieredzi, kāda bija uzkrāta “kulaku” izsūtīšanā PSRS lauksaimniecības kolektivizācijas laikā, poļu un citu tautību iedzīvotāju pārvietošanā no pierobežu apgabaliem trīsdesmito gadu beigās un 1940. gadā.
Iecerētās deportācijas mērķis bija apcietināt un pēc tam arī daudzos gadījumos fiziski izrēķināties ar Latvijas valstsvīriem, armijas virsniekiem, tiesu un policijas darbiniekiem, politisko partiju biedriem, ievērojamiem zinātniekiem, rakstniekiem, skolotājiem, citu profesiju pārstāvjiem un izsūtīt viņu ģimenes.
Vairāk nekā 15 tūkstošu Latvijas iedzīvotāju deportāciju 1941. gada 14. jūnijā pēc PSRS valdības, PSRS Valsts drošības tautas komisariāta, PSRS Iekšlietu tautas komisariāta rīkojumiem un norādījumiem, ar LK(b)P un vietējo padomju varas iestāžu atbalstu sagatavoja LPSR Valsts drošības tautas komisariāta, kā arī Baltijas Sevišķā kara apgabala štāba 3.daļas darbinieki. To īstenojot, izsūtīšanā iesaistīja PSRS IeTK konvoja karaspēka daļas, Iekšlietu tautas komisariāta un milicijas darbiniekus, kā arī vietējos komunistiskās partijas un padomju aktīvistus.
Izsūtīšana notika galvenokārt pēc “šķiriskām pazīmēm” — arestēja tos, par kuriem bija savāktas ziņas par “kontrrevolucionāru” darbību un “pretpadomju aģitāciju”, kā arī bijušos Latvijas Republikas turīgākos pilsoņus. Arestēto vidū daudz bija lauku iedzīvotāju, kurus represēja galvenokārt kā Latvijas aizsargu organizācijas biedrus.
Sieviešu, bērnu, gados veco cilvēku izsūtīšanu pamatoja ar ģimenes galvas arestu.
1941. gada 14. jūnijā arestētos ieslodzīja dažādās PSRS Iekšlietu tautas komisariāta labošanas darbu nometnēs, kur pret viņiem uzsāka izmeklēšanu, sagatavoja apsūdzības slēdzienus, kurus parasti nosūtīja apstiprināšanai PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķajā apspriedē.
Apsūdzības raksti lielākoties bija balstīti uz noziegumiem, kuri bija paredzēti KPFSR Kriminālkodeksa 58. pantā (galvenokārt tie bija t.s. kontrrevolucionārie noziegumi, kas izdarīti Latvijas Republikas laikā un t.s. pretpadomju aģitācija pirmajā padomju okupācijas gadā).
PSRS IeTK Sevišķā apspriede ieslodzītajiem piesprieda nāves sodu vai ieslodzījumu labošanas darbu nometnēs no 3 līdz 10 gadiem.
Nāves sods tika izpildīts vairāk nekā 690 Latvijas iedzīvotājiem. Daļa arestēto, kuriem bija piespriests augstākais soda mērs, nomira vēl pirms nāves soda izpildīšanas. Ieslodzījuma vietās nomira vairāk nekā 3400 1941. gada 14. jūnijā arestēto Latvijas Republikas pilsoņu.
Četrdesmito gadu beigās daļu ieslodzīto no vispārēja tipa labošanas darbu nometnēm pārvietoja uz PSRS Iekšlietu ministrijas sevišķajām nometnēm, kur ieslodzījuma režīms bija vēl stingrāks.
Pēc soda termiņa beigām ieslodzītos nosūtīja izsūtījuma nometinājumā uz PSRS attāliem rajoniem.
1941. gada 14. jūnijā deportētās sievietes, bērnus un gados vecos cilvēkus izsūtīja mūža nometinājumā uz Krasnojarskas novadu, Novosibirskas apgabalu un Kazahijas ziemeļu rajoniem, kur viņiem PSRS Iekšlietu ministrijas speckomandantūru uzraudzībā galvenokārt bija jāstrādā mežrūpniecības uzņēmumos, kolhozos, padomju saimniecībās. Nometinājuma vietās nomira vairāk nekā 1900 izsūtīto Latvijas pilsoņu.
1941. gada 14. jūnijā deportētie dzimtenē varēja atgriezties piecdesmito gadu vidū, bet daudzi — tikai sešdesmitajos gados un septiņdesmito gadu sākumā.
Atbrīvojot no specnometinājuma, izsūtīšanas laikā atņemtais īpašums netika atdots.
Saskaņā ar 1948. gada 9. decembrī ANO pieņemto Konvenciju par genocīdu un sodu par to 1941. gada 14. jūnija deportāciju pamatoti var uzskatīt par genocīdu pret latviešu tautu.
Jānis Riekstiņš Latvijas Valsts arhīvs, Latvija