Babītes un Salas pagastu vēsture

Babītes un Salas pagasti (bijušais Babītes novads) atrodas vietā, kur pirms vairākiem gadu tūkstošiem šalkoja jūra. Ap 4. – 3. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras jūra atkāpās un sāka veidoties zvejnieku un mednieku apmetnes. Arheoloģiskajos izrakumos – „Romju - Kalniņu” neolīta laikmeta apmetnē atrastie priekšmeti liecina, ka mūsdienu Salas pagasta teritorija bijusi apdzīvota jau kopš 3. gadu tūkstoša pirms mūsu ēras. Šīs apmetnes senie iedzīvotāji dzīvojuši liela ūdens baseina- jūras lagūnas tuvumā (Babītes ezers ir šīs lagūnas paliekas) un gādājuši sev iztiku ar zvejniecību un medniecību.

10. gadsimtā caur novadu vedis sens satiksmes ceļš un sākot ar 13. gadsimtu “Babates kara ceļš” bija pirmais sauszemes ceļš no Rīgas uz Prūsiju.

Zemgaļu pamestā ostas nocietinājuma vietā Zemgales bīskaps Bernhards uzcēla pili un 1224. gadā to nodeva bīskapam Lambertam. Taču drīz sākās strīdi par to, ka pils uzbūvēta uz Rīgai piederošās zemes. Tiesa noteica precīzas Rīgas zemju robežas. Par bīskapam atņemto un Rīgai piespriesto Babates jeb Sv. Marijas pili Rīgas pilsēta samaksāja 37 sudraba markas un palīdzēja pie jaunas pils būves otrpus Lielupei.

Babītes pilskalns jeb Poļu kalns – 9 metrus augsts kalns ar 10 x 20 m plakumu ir saglabājies līdz mūsdienām, kaut gan iespējams, ka kāpu pārvietošanās ir mainījusi tā sākotnējo izskatu. Pilskalnā vēl 1935. gadā bija redzama 25 soļus gara ovāla bijušās pils vieta. Pēc pašreizējā teritoriālā iedalījuma pilskalns atrodas Jūrmalas pilsētas teritorijā un ir vienīgais arheoloģiskais piemineklis Jūrmalā. Netālu no Babītes pilskalna – Egļuciemā –  uz Babītes pagasta pašvaldībai piederošās zemes atrodas valsts nozīmes arheoloģiskais piemineklis – Baznīckalns.

Babītes pagasta senie nosaukumi: vāciski – Pinkenhof, krieviski Pinkenskaja

Salas pagasta senie nosaukumi: vāciski Holmhof, krieviski Salaskaja.

Salas senākās muižas nosaukums ir Honighof (Medus muiža). Nosaukums saistāms ar muižas dravniecībā izmantotiem kokiem, kas piederējuši Rīgas pilsētai. Muiža sākotnēji atradusies uz Saliņas Lielupes atzarā iepretim Slokai, tāpēc gan muiža, gan vēlāk arī pagasts ieguvis Salas nosaukumu.

12. gs. beigās Babītes pagasta teritoriju apdzīvoja galvenokārt Daugavas lībieši.

Pirmo reizi vietvārdi Piņķi un Sala minēti 1225. gadā. Tagadējā Babītes pagasta teritorijā izveidojās Piņķu un Beberbekas pagasts. Ar 1226. gada 16. marta līgumu Salas, Piņķu un Beberbekas pagastos dzīvojošie zemnieki nonāca Rīgas varā, jo šīs teritorijas tika pievienotas Rīgas patrimoniālajam apgabalam (mūsdienu izpratnē – pilsēta ar lauku teritoriju).

Tā kā pēc Livonijas ordeņa sabrukuma 1562. gadā zemes, kas pašlaik skaitās Babītes novadā, Salas pagasts nonāca Rīgas un Vidzemes pakļautībā, bet Lielupes kreisais krasts – Jūrmala, pārgāja Kurzemes hercogistes īpašumā, Lielupe kļuva par divu valstu robežu. Līdz pat 18. gs. Salas pagasta rietumu daļa – Lielupes, Babītes ezera un Gātes upes ūdeņi bija Kurzemes hercoga un Rīgas pilsētas strīdus objekts, laiku pa laikam izraisot bruņotas sadursmes.

Foto no Babītes vidusskolas muzeja arhīva – tilts pār Babītes ezeru. Strēlnieki ceļā uz Ložmetējkalnu.

Ceļi un krogi Babītes novadā

Apskatot ceļus Babītes novadā, tie jāskata kā Rīgas reģiona, vēsturiski vēlākos laikos Rīgas kā galvaspilsētas satiksmes maģistrāles, jo Babītes novads ģeogrāfiski vienmēr atradies tūlīt aiz Rīgas pilsētas administratīvajām robežām, bijis Rīgas patrimoniālais apgabals. Caur novadu gājuši un joprojām funkcionē trīs satiksmes maģistrāles: zemes ceļi Kalnciema, Slokas un Buļļu ciema (Vārnu kroga) virzienā, ūdensceļš pa Lielupi uz Jelgavu un dzelzceļš uz Jūrmalu (vēlākos laikos uz Tukumu un pēc tam uz Ventspili). Vēsturiski pats jaunākais no šiem ceļiem, dzelzceļš uz Jūrmalu, atklāts 1877. gadā un par to dažādos laikos rakstīts daudz. Ūdensceļš ir otrais vecākais, bet regulāra pasažieru kuģīšu satiksme izbeigusies pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Interesanti, ka 1933. /2934. gadā Jūrniecības departamenta tehniskā daļa izstrādājusi kanāla projektu cauri Babītes ezeram, lai palos ātrāk novadītu ūdeni, un, kas zina, varbūt arī saīsinātu ūdensceļu, apejot Lielupes līkumu.

No vissenākajiem laikiem novadā eksistē un joprojām darbojas trīs zemes ceļi, kas šķērso Babītes novadu: uz Kalnciemu (senos laikos uz Kalnciema muižu Lielupes krastā, kurā latviešu zeltene reiz bija ciltsmāte vēlāk skandalozi slavenajam Kurzemes hercogam Bīronam, tagad jāsaka, ka ceļš ved uz Liepāju), Sloku (tagad – sen kā iet līdz Ventspilij) un ceļš uz Vārnukrogu (Buļļiem). Tie visi sen kā asfaltēti. Saprotams, bijuši un ir vēl arī citi, bet tie ir vietējie pagasta ceļi. Pilnīgi aizmirsts ir Vācijas armijas Pirmajā pasaules karā uzbūvētais dzelzceļš paralēli zemes ceļam uz Piņķiem frontes apgādes vajadzībām no Pūpes stacijas līdz ierakumiem kaut kur Ložmetējkalna rajonā.

Īsti Kalnciema ceļu laikam jāsāk skaitīt no Dzilnu mājām vienā ceļa pusē un virsmežniecību otrajā pusē, jo tur sagāja kopā abi ceļi no Rīgas: viens caur Piņķu muižu (piņķi nozīmē „somi”), tālāk gar Pūpes krogu (pūpe ķeltu val. nozīmē „ceļa sākums”) un tai blakus esošo Buliņu māju, pie kuras sākās Rīgas pilsētas robeža un atradās muitas punkts (sukurs), otrs – veda no Rīgas uz Skulti un tālāk gar Beberbeķu dzirnavām uz Dzilnām.

Ja ceļu izveides vieta noteica zemnieka iespēju tikt klaušu darbos uz muižu, bet no muižas – satiksmes iespējai ar kaimiņu muižu vai preču nogādi uz pilsētu, tad krogu izvietošanu noteica nepieciešamība atpūtināt zirgus un braucēju vajadzība paēst un pārnakšņot. Taču krogus misija bija daudz plašāka – krogi to ziedu laikos bija lauku sabiedriskās dzīves punkti, tautas kultūras nami, darba birža, mutvārdu „pasta” iestāde un it viss pārējais, kas notika ārpus lauku sētas.  Parasta lieta – kur baznīca, tur arī krogs, viss pie vietas! Bet ne tikai, jo kārtīgā krogā bija „vācu” istaba vai gals, bet karietes kučierim un parastai „tautai” -„stoika” (lete), kur pasūtīt alu vai brandavīnu, zirgiem – stadula, bet ratiem vāgūzis. Kur tad citur, ja ne uz krogu, gāja arī dzirnavnieks, skolmeistars un muižas dienderi! Zemniekam jau ārpus mājas nebija kur iet kā tikai uz baznīcu vai krogu. Krogā (daudzviet teica – krogū) varēja ne tikai iedzert, tur nolīga kalpus un norunāja maiņas vai citāda veida tirdznieciskus darījumus (un sadzēra magaričas), uzdancoja un jaunie noskatīja savu nākamo laulāto (bieži gan vecāki norunāja precības, jaunajiem nemaz nezinot, pat mans vectēvs un vecāmāte pirmo reizi viens otru ieraudzīja tikai pie altāra, tātad tā mēdza notikt vēl ap 1880. gadu). Dažreiz krogā arī izkāvās un vienu otru aplaupīja.

Arī Babītē (tikpat kā visi vietu vārdi, arī Babīte (senāk Bābete, vāciski Babet), ir ķeltu valodas izcelsmes vārds, nozīmē – plašums) krogi nav trūkuši. Pie īsā Buļļu ceļa bija divi: Vīķu (no Vārnas kroga uz Rīgas pusi Spilves sākuma galā) un Vārnas krogs uz paša Lielupes krasta pie upes ietekas jūrā. Īsti Lielupe gan ir Daugavas pieteka, bet lielajā vētrā 1755. gadā ūdens pārrāva kāpas, un no tā laika Lielupe tieši ietek jūrā. Tā ir tagadējā Lielupes ieteka jūrā, bet pirmā, līdzīgā kārtā izveidojusies, bija tuvāk Daugavai – 1697. gadā. Atlikusī Lielupes daļa līdz Daugavai no tā laika ir Buļļupe. Kalnciema ceļa posmā darbojās Pūpes krogs (vāciski Schmantkuchenkrug– Putukrējuma krogs), atradās pāris simts metru no Pūpes dzelzceļa stacijas (no kroga nosaukuma ņemts stacijas vārds, stacijas vārdu Babīte pieņēma ieviest ar Satiksmes ministrijas padomes 1925. gada 13. oktobra lēmumu, tad arī Piņķu vārds citos nosaukumos pāriet uz – Babīte). 1920. gadu beigu kartēs Pūpes kroga vietā parādās Amolkrogs, bet citos aprakstos (piem., Birutas Asarītes raksts 1937. gada presē) tāds krogs netiek pieminēts. Babītes iedzīvotāji par to varētu sniegt savas atmiņas.

Skultes ceļa posmā līdz Dzilnām bija Kalna un Mūra krogs, viens no otra nepilnu pusvērsti attālumā, vērsi aiz Beberbeķu dzirnavām. No Dzilnām līdz Babītes ezera galam atradās Annas krogs pie Annas baznīcas, Trenču krogs (vāciski Trentschekrug) pie tāda pat nosaukuma mājām un Ķempes (arī Ķempu) krogs pašā ezera galā (dati pēc 1866. gada nivelēšanas darbu kartes), vēlāk bijuši vēl Velna un Kalniņa krogs (bijušais Kalnakrogs) krogs. Ap 1935. gadu neviens no tiem vairs nepastāva. Tie laiki sen bija pagājuši, kad vācu Rīgas pārtikušie birģeļi brauca uz Puhpenkrug-u, lai tur, citiem līdzpilsoņiem neredzot un savu tikumības etalonu saglabājot, kārtīgi iemestu. Dzelzceļa vagonā taču būtu varēts redzēt, kur šie bijuši. Pūpes krogs visā savā pastāvēšanas vēsturē bija populārs. Putukrējuma kūkas un tortes bija firmas ēdiena nagla un arī logo, runājot šodienu terminos. Bet latviešu klaušu ļaužu bāleliņiem uz tā paša Slokas ceļa citā krogā karājās reklāmas dēlis ar uzrakstu: „Dievs lai svētī tavu ienākšanu, kad tu esi izsalcis, un tavu iziešanu, kad tu esi samaksājis!”. Toties Pūpes krogā pie ieejas (zirga slitas) atradās augsts koka stabs ar apgaismes laternu galā. Cara laikos tas bija kaut kas! Kuram citam krogam bija veltīta tipogrāfiski iespiesta pasta atklātne (izdota 1910. vai 1911. gadā, iespējams, ka abos, arī tas vēl jānoskaidro)? Pūpes krogam bija! Šur tur parādās pieminēts kā vietas nosaukums Varkaļkrogs (pie pazīstamā Babītes ezera noteces kanāla Lielupē), bet vai tur darbojies krogs, tas vēl jānoskaidro.

Karadarbība

Babītes novadu skāruši gandrīz visi kari, kas norisinājušies Latvijā.

Sala sevišķi smagi cietusi 17. gs Poļu – zviedru karā un Ziemeļu karā, kad muižu un ciemu ēkas vairākkārt nodedzinātas. I Pasaules kara laikā kara darbība tieši neskāra Salas pagastu, taču 1917. gadā atkāpjoties, krievu karaspēks nodedzināja Salas muižu un mācītājmuižu. Savukārt Babītes ezera pretējā krastā, kuru skāra frontes līnija, norisinājās sīvas kaujas.

Piņķu pagasts no 1915. gada līdz 1917. gadam pārdzīvojis lielus postījumus. Te notika smagas cīņas starp krievu un vācu karaspēku, strēlnieku cīņa pie Babītes ezera un vienas no nozīmīgākajām – Ziemassvētku kaujas, kurās piedalījās arī Krievijas 12. armijas sastāvā esošie Latviešu strēlnieku bataljoni.

1916. gada 19. jūlijā Piņķu Sv. Nikolaja baznīcā (celta 1874. gadā, tagadējais nosaukums Piņķu Jāņa baznīca) pulkvedis J. Vācietis uzrunāja 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona karavīrus, noturot savu slaveno runu pirms došanās uz Smārdes iecirkņa fronti, kur gatavojās ievērojams krievu armijas uzbrukums.

Piņķu kaujas

1919. gada 22. un 23. maijā Dzilnuciema un Piņķu baznīcas apkārtnē notika smagas kaujas starp pulkveža J. Baloža brigādi un lieliniekiem.

Pēc nepilnu divu mēnešus stāvēšanas uz vietas 1919. gada 22. maijā atjaunojās uzbrukums ar mērķi atbrīvot galvaspilsētu Rīgu no lieliniekiem. Kopā ar pulkveža Baloža brigādi uzbrukumā bija jāpiedalās vācu landesvēram, krievu kņaza Līvena nodaļai un Vācijas dzelzs divīzijai. Lai gan pie Dzilnām likās, ka līdz Rīgai nopietnu kauju nebūs, tomēr pie Piņķiem Baloža brigāde negaidot sastapās ar jaunu sīvu pretestību, kas   prasīja daudz laika un lielu spēku iesaistīšanu. Lieliniekiem nācās steigšus atkāpties. Kā nemirstīgu piemiņu šai kaujai, tās dalībniekiem, it sevišķi kaujās kritušajiem cīnītājiem par tēvzemi, Piņķos tika atklāts piemineklis, lai nākamajām paaudzēm vēstītu par brīvības cīnītāju varoņgaru un tēvzemes mīlestību.

Šīm kaujām veltīto pieminekli Kārlis Ulmanis atklāja 1939. gada 23. maijā. 1951. gadā to nopostīja.

2003. gadā Rīgas – Jūrmalas ielu krustojumā (gan ne tā vēsturiskajā atrašanās vietā, kas bija otrpus Rīgas ielai) uzstādīta pieminekļa kopija – tēlnieks J.Briedis, O. Skaraiņa kopija.

Foto no Babītes vidusskolas muzeja arhīva – K. Ulmanis pie sākotnējā pieminekļa Pinķu kaujas karavīram.

Foto no Babītes vidusskolas muzeja arhīva – raksts par atrasto Latvijas veco strēlnieku biedrības 1937. gadā Babītes 6. klases pamatskolai dāvināto karogu. Babītes vidusskolas muzeja vadītāja Aina Kvēpa stāsta, ka tikai 3 skolām Latvijā šādi karogi dāvināti. To vēstījums skolēniem – neaizmirst vēstures notikumus.

Informatīvs materiāls par Piņķu kauju

Brīvības cīņas Salas pagastā (autors: Dace Ulpe)

1918. gada 18. novembris ir tāds īpašs datums mūsu apziņā – tas it kā iezīmē robežu starp pagātni un tagadni, kaut arī nedz tagadne, nedz Latvijas valsts nākotne nebūt tik vienkārši neaizsākās. Jaunākais no Tautas padomes deputātiem, kas piedalījās valsts dibināšanas notikumā – Bruno Kalniņš, savās atmiņās stāsta par drēgnu, apmākušos novembra dienu, kurā nekas neliecināja par svētkiem, un neviena baznīca ar zvanu skaņām nesveica jaunās valsts dzimšanu. Bija vajadzīgs vairāk kā pusotrs gads militāru un politisku cīņu, lai Latvijas valsts tiktu atzīta starptautiski, un arī salīdzinoši ilgs laiks, lai pašas tautas apziņā nostiprinātos pārliecība par savu valsti.

1918. gada sākumā Latvija bija sadalīta divās daļās – ar Pagaidu valdību vācu kontrolētajā Liepājā, kur no tai uzticamajiem karavīriem tika veidots 1. Atsevišķais latviešu bataljons, kas ietilpa Baltijas Landesvēra sastāvā, un gandrīz visa pārējā Latvijas teritorija, kas bija Padomju Latvijas armijas, jeb latviešu sarkano strēlnieku rokās. Jāatceras, ka veidojums “Padomju Latvija” faktiski ietilpa Padomju Krievijā, tās valdība ar Pēteri Stučku priekšgalā nekad nebija paredzējusi Latvijai valstisku neatkarību, bet pret Latvijas tautu tika izvērsts terors. 1.Atsevišķais bataljons Oskara Kalpaka vadībā (pēc viņa nāves – Jāņa Baloža vadībā) papildinājās ar brīvprātīgajiem, un pakāpeniski, realizējot mobilizāciju atbrīvotajos Kurzemes reģionos, karavīru skaits palielinājās. Sākot ar 1919. gada janvāri, šī karaspēka vienība atradās frontē, kas virzījās uz austrumiem gar Ventu, vēlāk gar Lielupi. Marta beigās gan karotāju skaitliskais sastāvs, gan pozīcijas jau ļāva domāt par Rīgas atbrīvošanu no lieliniekiem, taču pavēle to sākt no Baltijas landesvēra virspavēlnieka fon der Golca puses vēl netika dota.

Lai noskaidrotu lielinieku spēku stiprumu, 30. marta rītā tika veikts izlūkgājiens no Slokas uz Valteriem, tajā piedalījās 22 strēlnieki un 5 ložmetējnieki virsnieka Preisa vadībā. Viņu uzdevums bija virzīties līdz Spuņņupes pārejai, taču rīta agrumā, pārgājuši Lielupi aiz Salas muižas, izlūki sastapās ar pretinieka izlūku vienību. Sākās apšaude, kas turpinājās pie “Ežu” mājām – no kalniņa Spuņciema pusē karavīrus apšaudīja tur paslēpušies sarkanarmieši. Drīz vien no tās puses parādījās gara strēlnieku ķēde, kas sāka aplenkt izlūku vadu, kas gan centās pretoties, tomēr bija spiests atkāpties. Vada zaudējumi bija 2 kritušie, 1 smagi un 2 viegli ievainoti, viņu pretinieki bija 16. latviešu strēlnieku pulka karavīri.

Savā grāmatā “Latvijas atbrīvošanas kara vēsture” ģenerālis M. Peniķis raksta: “Ar 30. marta kauju pie Spuņciema mūsu brīvības kara vēsturē bija ierakstīta skaista lappuse, kā pierādījums tam, ko var veikt dažu vīru vienība. Lielinieku pulks, atspiedis atpakaļ Neatkarības rotas pirmo vadu, pēc tam ieņēma Salas muižu un nonāca līdz Lielupei, mēģinādams uzbrukt Slokai no dienvidiem. Klajais lauks un mūsu ložmetēju uguns tomēr te padarīja pretinieka uzbrukumu neiespējamu”.

Teritoriālās izmaiņas

1925. gada 1. septembrī Piņķu pagastu pārdēvēja par Babītes pagastu (Latvijas pagastu saraksts, VV, 03.08.1925). 1945.gadā Babītes pagastā izveidoja Babītes, Mazcenu un Trenču ciemu, bet pagastu 1949. gadā likvidēja. Vēlāko administratīvi teritoriālo pārkārtojumu laikā daļa bijušā Babītes pagasta teritorijas tika pievienota Mārupes un Salas pagastiem, Rīgai un Jūrmalai, savukārt tagadējā Babītes pagastā iekļauta daļa no bijušā Kalnciema un Salas pagasta. 1990.gadā tika atjaunots Babītes pagasts.

Arī Salas pagasta teritorija laika gaitā vairākkārt pakļauta administratīvi teritoriālām izmaiņām. Pēc kara 1945. gadā Salas pagastā izveidoja Salas un Lapmežciema ciemu, bet 1949. gadā pagastu likvidēja. Lapmežciemu iekļāva Tukuma rajonā, bet Salas ciemu – Rīgas rajonā. 1977. gadā Salas ciemu, kā administratīvu vienību likvidēja un tā teritoriju pievienoja Babītes ciemam. 1989. gadā, sadalot Babītes ciema teritoriju, izveidoja Gātes ciemu, bet 1990.gadā Gātes ciems atguva savu vēsturisko nosaukumu Salas pagasts, un tā teritorija, salīdzinājumā ar 1935. gadu, bija palielinājusies.

Pēc neatkarības atjaunošanas Babītes pagasts bija viens no pirmajiem pagastiem Latvijā, kam jau 1997. gadā tika apstiprināts pagasta attīstības plāns, kas sākuma posmā veicināja gan zemes reformas īstenošanu, gan būvniecības procesu. Vizuāli pievilcīgie, sakārtotie un labiekārtotie ciemi pagasta ainavu pārveidoja dažu gadu laikā.

Baznīcas Babītes novadā (autors: Dace Ulpe)

Babītes novada baznīcu vēsture ir sena un bagātīga – tā aizsākas līdz ar kristietības ienākšanu un turpinās joprojām. Pēc Rīgas pilsētas lauku (patrimoniālā) apgabala izveidošanas 13. gadsimtā līdz 16. gadsimtam Babītes ezera abos krastos bija četras kapelas – Sv. Nikolaja, Sv. Annas, Sv. Bartolomeja un Sv. Jāņa. Tajās kalpoja cisterciešu mūki no klostera Daugavgrīvā, un tās bija celtas ar mērķi pievērst ticībai vietējos iedzīvotājus. Līdzīgi kā citur Eiropā, arī Rīgas apkārtnē cisterciešu mūki  ne vien sludināja kristīgo ticību, bet paši strādāja smagu fizisku darbu, lai nodrošinātu klostera brāļu iztiku, turklāt viņi ieviesa tam laikam modernas tehnoloģijas lauksaimniecībā un amatniecībā – piemēram, izveidoja pirmās ūdensdzirnavas Latvijas teritorijā.

Sv. Bartolomeja kapela atradās Lielupes krastā Varkaļciema tuvumā, netālu no Ķīšu mājām, un kādreizējās mācītājmuižas. 20. gs. sākumā Pēteris Belte  savā grāmatā “Rīgas Jūrmalas, Slokas un Ķemeru pilsētas ar apkārtni” rakstīja, ka vietā, kur Lielupe plūst garām Varkaļiem, kādreiz bijis ceļš, pie kura atradusies Bērtuļa baznīca, kas, līdz ar senu kapsētu, plūdu laikā iebrukusi upē. Sv. Jāņa kapela atradusies pie Jāņa raga, kas ir iepretī Slokai, un to piemeklējis līdzīgs liktenis.

Kaut arī sākotnēji kristīgās ticības sludināšana noritēja mierīgi, bija arī gadījumi, kad vietējie iedzīvotāji tomēr to nepieņēma labprāt. Tāds ir stāsts par Garoziņu Pēteri, ko P. Belte apraksta, atsaucoties uz mācītāja Kleinšmita ziņojumiem Rīgas rātei, bet ir atrodams arī literārs darbs, kur šis notikums aprakstīts ļoti dramatiski – Ādolfa Kāpostiņa stāsts “Garoziņu Pētera atriebība”. Mācītāja ziņojumā ir teikts, ka Garoziņu Pēteris “nekādā ziņā nav gribējis atgriezties pie Dieva un tādā stūrgalvībā miris”, tādēļ pēc nāves bendes kalps viņu vazājis pa zemi, tad ierušinājis zemē. Pētera draugi viņu izrakuši un apbedījuši kapsētā, bet bendes kalps zārku izracis, sacirtis, bet mirušo piesējis pie ragavām un vilcis trīs reizes apkārt baznīcai, bet pēc tam iemetis purvā. Apmēram to pašu apraksta arī Ā. Kāpostiņš, stāstu papildinot ar idillisku senču dievību godāšanas un labieša māju pārticības aprakstu, pievienojot vēl visai baisu nobeigumu- Garoziņu Pētera gars parādās dievkalpojumā Piņķu baznīcā sprediķa laikā, un mācītājs pārbīlī krīt no kanceles un iet bojā.

No 1584. gada bijusi viena kopīga Babītes draudze, bet 1658. gadā Babītes draudze sadalījās divās daļās – Salas Sv. Jāņa un Piņķu Sv. Nikolaja.

Laikā no 1660. līdz 1662. gadam uzbūvētas koka baznīcas Piņķos un Annas muižā. Sv. Annas baznīcas pārbūvi 17. gs. otrajā pusē esot  vadījis Rīgas pilsētas galvenā būvmeistara palīgs Ruperts Bindenšū, vēlāk ievērojams arhitekts. Abas baznīca stipri cietušas Ziemeļu kara (1700 - 1721) laikā.

Līdz mūsdienām saglabājušās trīs vēlāk celtās baznīcas, kuras visas projektējis Johans Daniels Felsko (1813–1902) – pirmais Rīgas pilsētas būvmeistars, kas ieguva akadēmisku izglītību un pilsētas arhitekta amata nosaukumu. Pēc mācekļa ceļojumiem un arhitektūras studijām savulaik nozīmīgākajā Ziemeļeiropas mākslas augstskolā –  Karaliskajā Daiļo mākslu akadēmijā Kopenhāgenā – viņš atgriezās dzimtajā pilsētā. Felsko ir historisma laikmeta pirmās arhitektu paaudzes pārstāvis. Viņa radošā darbība četrās desmitgadēs atklāj neogotikas, neorenesanses un apaļloka stila ienākšanu un attīstību Krievijas impērijas lielākajā Baltijas jūras ostas pilsētā un arī tai piederošajās teritorijās. Rīgai Felsko deva eiropeisku izskatu, no viduslaiku cietokšņa to pārvēršot modernā, zaļojošā pilsētā (viņš bija veco pilsētas nocietinājumu nojaukšanas plāna autors, viņā ideja bija bulvāru loks ar daudzstāvu apbūvi iekšpus tā).

Kaut arī zināmākā no Felsko projektētajām baznīcām ir Piņķos, vecākā no trijām Babītes novadā ir Salas Sv. Jāņa baznīca, kas iesvētīta 1870. gadā. Tā celta tajā pašā vietā, kur jau 1694. gadā atradusies pirmā mūra baznīca – būvēta pēc Heinriha Henikes projekta, Ruperts Bindenšū bija izstrādājis interjera skices. Tā bija celta uz priežu koka pāļiem, kas laika gaitā satrūdēja, un baznīcai sāka plaisāt sienas. Baznīca tika nojaukta, saglabājot vien daļu šūnakmens apšuvuma un svina logu rāmju, diemžēl tika iznīcinātas logu vitrāžas un kokgriezumi. Baznīcas interjers bija salīdzinoši grezns – kokgriezumi bija apzeltīti, krāsoti ar eļļas krāsām, bija griestu gleznojumi. Tagadējā baznīca celta kombinējot neogotikas, neoromānikas un neorenesanses stilus. Tornis dalīts trīs stāvos, virs durvju portāla rozes logs. Torņa augšdaļa atrodas zvans, kuru sedz pusloka logi ar koka slēģiem. Torņa sānos atrodas šauras loga ailes. Baznīcai ir divslīpju jumts, taču no iekšpuses redzams, ka baznīcas griesti ir līdzeni. Raugoties no ārpuses uz dekoratīvajiem elementiem, redzami sarkanie ķieģeļi, kas labi izceļ baznīcas kontūras, taču lielākie laukumi ir gaiši dzelteni. Baznīcas austrumu daļā ir šķautņaina apsīda, kurā ir trīs pusloka logi.  Baznīcā atrodas J. Dēringa  darināta altārglezna. Savās ceļojumu piezīmēs Jūliuss Dērings diezgan sīki apraksta gan gleznas tapšanu, gan savus braucienus uz Salas pagastu. Gleznas aizmugurē mākslinieks ir veidojis šādu uzrakstu: “Šo gleznu Salas baznīcai pasūtīja trīs brāļi: Pēteris Belts, Šnoru māju saimnieks, Jānis Belts, Salas muižas nomnieks, un Juris Belts, Pavasaru māju saimnieks. Pirmais no viņiem deva 200 rbļ. sudrabā, otrais – 75 rbļ. un trešais – 25 rbļ. izdevumu segšanai. Gleznu 1872. gadā Jelgavā gleznojis Jūliuss Dērings pēc paša kompozīcijas.” Gleznu uzstādīt palīdzēja skolotājs un ķesteris Vismanis, par mācītāju šajā laikā Salas draudzē kalpojis Tērbatā studējušais Rūdolfs Bergmans.

Kopš 19. gs. otrās puses baznīca ieņēma ievērojamu vietu Salas pagasta sabiedriskajā dzīvē. Šeit darbojās koris, Dāmu komiteja, dažādas biedrības.

Salas baznīca, foto: Dace Ulpe

Iesvētības Salas baznīcā, foto no KIC filiāles “Vietvalži” arhīva

Salas baznīca, 30 – tie gadi, foto no KIC filiāles “Vietvalži” arhīva

1874. gadā iesvētīta tagadējā Sv. Annas baznīca, kas arī celta pēc J. D. Felsko projekta. Baznīcu būvējot, atrasts liels daudzums cilvēku kaulu, kas, ar mācītāja svētību, pārapbedīti kapsētā. I Pasaules kara laikā evakuētas baznīcas ērģeles, kas glabājušās kādā Rīgas skolā un cietušas sprādziena laikā. Pēc kara ērģeļbūves meistars no Babītes Šķerstens ērģeles atjaunojis un uzstādījis par saviem līdzekļiem. Pēc I Pasaules kara baznīca tika atjaunota ar ziedojumu un Annas muižas rentnieka Andreja Dūšeļa finansiālu atbalstu.

II Pasaules kara laikā baznīca cietusi no artilērijas šāviņiem,  tikusi izlaupīta. Padomju laikā dievkalpojumi baznīcā nenotika.

2019. gada rudenī baznīcā tika svinēts dievkalpojums par godu ēkas 145. jubilejai.

Sv. Annas baznīca, foto: Dace Ulpe

Piņķu Sv. Nikolaja – mūsdienās Sv. Jāņa –  baznīca, kādu to pazīstam tagad, tapusi par Rīgas Rātes līdzekļiem, to arī projektējis J. D. Felsko, un tā arī iesvētīta 1874. gadā. Neapšaubāmi, Piņķu baznīca ir zināmākā novadā, jo to iemūžinājis Aleksandrs Čaks savā poēmā “Sprediķis Piņķu baznīcā” ciklā “Mūžības skartie”.

Vēsturiski Piņķu draudze ir bijusi vairāk vāciska, līdz pat 19. gs. tās mācītāji nav pratusi latviešu valodu, tāpēc vietējie zemnieki labprātāk apmeklēja Annas baznīcu.

I Pasaules kara laikā, kad Piņķi atradās aktīvas kara darbības zonā, baznīca gan netika skarta. 1919. gadā Piņķos notika kaujas par Rīgas atbrīvošanu no lieliniekiem, par godu uzvarai tajās, 1939. gadā, pēc Kārļa Ulmaņa iniciatīvas, baznīca tika pārdēvēta Sv. Jāņa vārdā. Baznīcā redzamā altārglezna, kuras apraksts lielā mērā ir kalpojis par iedvesmas avotu Aleksandram Čakam, radot poēmu, pieder mākslinieka J. L. Eginka otai. Sižets, kurā redzams Jēzus virs sabangotiem ūdeņiem, sniedzot roku ticību zaudējušajam māceklim Pēterim, “nāca modē” 19. gs. otrā pusē, jo līdz tam dominējošā tēma luterāņu dievnamu altārgleznās bija krustā sistais Jēzus. Eginks gleznojis arī Daugavpils Sv. Mārtiņa baznīcas altārgleznu “Kristus Ģetzemanes dārzā” un Sunākstes baznīcas “Kristus debesbraukšanu”, kas uzskatāmas par ievērojamiem sava laika un žanra paraugiem.

Padomju laikā Piņķu baznīcai draudēja slēgšana un pārtapšana par noliktavu vai sporta zāli. Tās saglabāšanā īpaši nopelni 20 draudzes locekļiem, kas, riskējot ar savu drošību,  parakstīja galvojuma vēstuli Babītes ciema padomei un Reliģijas un kulta lietu padomei, apņemoties nodrošināt baznīcas ēkas un draudzes mantas pārvaldīšanu. Baznīcas saglabāšanu atbalstīja arī Bulduru dārzkopības skolas direktors M. Eihe.

Sv. Jāņa  baznīca, foto: Edgars Sparāns

Visu trīs baznīcu un draudžu vēsture turpinās arī mūsdienās. Pat ja neesam praktizējoši kristieši, Lieldienas un Ziemassvētki ir tas laiks, kad vēršam savu skatienu augšup, veltām kādu mirkli pārdomām par mūžīgo. Slaikais baznīcas tornis, tās aprises un mierpilnā noskaņa, kas tai apkārt, rosina domāt par to, uz kādiem dižiem un skaistiem darbiem cilvēku var iedvesmot ticība.

Babītes novads līdz 2021. gada Administratīvi teritoriālajai reformai

2009. gada 1. jūlijā Babītes un Salas pagasti tika apvienoti un izveidots Babītes novads ar administratīvo centru – Piņķu ciemu, Babītes pagastā.

Babītes novads ar savu unikālo dabas vidi, Lielupes lokiem, kultūras un sporta aktivitāšu daudzveidību nodrošina gan pienācīgu dzīves vidi, gan labas atpūtas un brīvā laika pavadīšanas iespējas.

Rīgas tuvums, labā satiksme un transporta maģistrāles rada iespēju Rīgas iedzīvotājiem par savu dzīves vietu nākamajiem gadiem izvēlēties tieši Babītes novadu. Babītes novada vienā pusē ir ērta piekļuve Jūrmalai, otrā pusē – tuvīnā starptautiskā lidosta Rīga. Novadu šķērso Kurzemes lielāko pilsētu autoceļi – Ventspils un Liepājas šosejas, kā arī dzelzceļš ar pieturu Babītes stacija.

Ievērojamākie kultūrvēsturiskie darbinieki     

• Braņķciema “Upes – krūtaiņos” (Salas pag.) dzimis rakstnieks un mākslinieks Alberts Kronenbergs (1887. – 1958.);
• Biezbāržu ciema “Biezbāržos” dzimis jaunlatviešu kustības darbinieks Kaspars Biezbārdis (1806. – 1886.);
• Piņķu muižas “Lutās” (Babītes pag.) dzimis žurnālists, rakstnieks un pirmais latviešu redaktors Ansis Leitāns (1815. – 1874.), kas kādu laiku bijis arī Piņķu un Beberbeķu apvienotās pagasttiesas rakstvedis. 1861. gada vasarā Ansis Leitāns, Kaspars Biezbārdis, Krišjānis Valdemārs un citi parakstīja Latviešu valodas un literatūras biedrības statūtu projektu, tā aicinot kopt un veidot latviešu valodu.