Pirmsākumi
Mārupes pagasts veidojies mežiem un purviem bagātā Rīgas pilsētas tuvumā esošajā lauku teritorijā, kur jau no 15.gadsimta patvērumu meklēja no Vidzemes un Kurzemes izbēgušie dzimtļaudis, lai pēc divu gadu bēguļošanas kļūtu par brīvzemniekiem.
19.gadsimtā sākās lielie līdumnieku laiki – plašāka zemes apgūšana privātmuižu teritorijās. 1920. gada agrārās reformas beigās īpašumu skaits bija pieaudzis par 900%.
Savu vārdu, kas radies no Mārupītes, novads ieguvis 1925.gada 3.augustā, kad 1910.gadā no Olaines atdalītais Bieriņu pagasts tika pārdēvēts par Mārupes pagastu. Pēc Administratīvi teritoriālās reformas, kopš 2009.gada 1.jūlija Mārupes pagasts ir kļuvis par Mārupes novadu.
Pirms Otrā pasaules kara Mārupes pagasts bija mazākais, bet visblīvāk apdzīvotais Rīgas apriņķī, tajā notika strauja augšupeja, kad attīstījās dažādi lauksaimniecības virzieni, bija bagāta kultūras, sporta un sabiedriskā dzīve.
No Otrā pasaules kara līdz Atmodai
Četrdesmitajos gados, kad rūpīgs darbs, prasme saimniekot un godīgums kļuva par noziegumu, represijas, tāpat kā visā Latvijā, skāra arī mārupiešus. Cilvēki „brīvprātīgi” stājās kolhozos, tika dalītas un apvienotas teritorijas, veidotas ciema padomes. Mārupes ciema darbaļaužu deputātu padome dibināta 1945.gada decembrī, ar to pašu dekrētu dibinātas Mazcenu un Tēriņu ciemu padomes, bet 1963.gada jūlijā tās pievienotas Mārupes ciemam, paturot nosaukumu Mārupes ciems.
Ar to brīdi lielākās teritoriālās pārmaiņas, kuru rezultātā izveidojušās pašreizējās novada robežas 104 km2 platībā, beidzās. Sekoja diezgan pelēki gadi ar monotonu darbu, to kā krāsoja un atdzīvināja kultūras aktivitātes un sabiedriskā dzīve.
Mārupieši varbūt mazāk juta pastāvošo pelēcību, jo Rīgas pievārtē spēcīgās saimniecības paspārnē auga ciemati – Mārupe ieguva daudzus kvartālus, ko ierobežoja jaunas ielas ar Latvijas upju nosaukumiem – Abavas, Gaujas, Ventas, Vaidavas. Jaunmārupē tapa moderns siltumnīcu kombināts un daudzdzīvokļu mājas. „Līvānietes” kā sēnes izauga ielās ar koku nosaukumiem – Ozolu, Priežu, Bērzu, Egļu. Kolhozā „Mārupe” strādāja ap 2000 darbinieku.
Brīvzemnieku garu, kas kopš seniem laikiem valdījis Mārupē, nespēja iznīdēt neviens. Arī kopsaimniecību un padomju laiks iezīmējas ar prasmīgu saimniekošanu. „Pionierī”, „Vairogā”, „Mazcenās”, Dzimtenē” un „Mārupē”, kuri vēlāk arī apvienojas vienā ar skanīgo nosaukumu „Mārupe”, tika veidots kapitālisms sociālismā.
No Atmodas līdz mūsdienām
1988.gada septembrī ciema padomes namā (tagadējā novada Domes ēka) notika Latvijas Tautas Frontes atbalsta grupas organizēšanas sapulce. Atmodas laikā Tautas frontes Mārupes nodaļā bija 860 biedru.
Sekoja Baltijas ceļš, 1991.gada janvāra notikumi – tieši mārupieši bija pirmie, kuri ieradās Doma laukumā uz barikādēm, sardzē stājās simtiem mārupiešu un smagā tehnika.
Zaķusalā ieradās 20 Mārupes mednieki ar bisēm. 2005.gadā tika nodibināta 1991.gada barikāžu aizstāvju Mārupes biedrība, pateicoties kurai barikāžu aizstāvju Piemiņas zīmi ir saņēmuši vairāk kā 300 mārupiešu.
Tālāk atkal sekoja pamatīgs, mērķtiecīgs darbs. Neatkarības gados notikušās straujās pārmaiņas vislabāk redzamas Mārupes ainavā. Lidostas „Rīga”, Ulmaņa gatves, Pļieņciema, Daugavas ielas, Jelgavas šosejas malās izveidojušās darījumu teritorijas, pieaudzis individuālo privātmāju un ciematu skaits, iezīmējot ainavā jaunus vaibstus. Iespējams, mārupiešiem, kas novadā dzīvo daudzās paaudzēs, ir skumji zaudēto plašo pļavu, lauku un lauku klusuma, taču dzīve ievieš savas korekcijas – par mārupiešiem kļuvušas daudz jaunas ģimenes, kas vēlas dzīvot skaistā un sakoptā Pierīgas novadā!
Tā ir vēsture – pilna ar smagu darbu. Tāpat arī šodien katrs labais veikums Mārupes novadam nāk ar nopietnu un mērķtiecīgu darbu.