Kārtējā mācību gada sākums sakrīt ar šoruden jau 90.gadskārtu mārupieša Georga Geidmaņa dzīvē. Izmantojot šo sakritību, nolēmu tikties ar mārupieti deviņdesmitgadnieku neilgi pirms viņa lielās jubilejas. Mēs runājām vairākas stundas.
Ar cara Nikolaja II svētību
Droši vien reti kurš Latvijā varētu lepoties ar Krievijas cara Nikolaja II izdotu dekrētu par kādu savas ģimenes locekli. Georga Geidmaņa ģimenē tāds dokuments ir, tā oriģināls tagad glabājas P. Stradiņa Latvijas Medicīnas vēstures muzejā.
Savā 1903. gada 13. marta dekrētā cars Nikolajs II paziņo, ka Vilhelms Vilhelma dēls Geidmanis ir parādījis pārbaudījumos pietiekamas teorētiskās un praktiskās zināšanas, tāpēc Imperatora Jurjevas (tagadējā pilsēta Tartu – aut.) Universitātes Medicīnas Fakultāte viņu ir atzinusi par ārstētāja pakāpes cienīgu, piešķirot viņam visas tiesības un priekšrocības, kas ar likumu šai pakāpei pienākas.
Foto: Krievijas cara Nikola II dekrēts par Vilhelma Geidmaņa iecelšanu ārsta kārtā
Saņēmis tādu apliecinājumu, Vilhelms Geidmanis atgriezās Latvijā un sāka strādāt par lauku ārstu tagadējā Liepājas rajona Bārtas pagastā. Šeit vācietis Vilhelms iepazinās tuvāk ar savu palīdzi latvieti Annu, un 1927. gada 2. septembrī piedzima dēls Georgs Eižens Geidmanis.
Sešu gadu vecumā mazais Georgs Eižens zaudēja tēvu, kurš mira ar sirdstrieku. Toties viņa māte nodzīvoja 92 gadus. Ar sev raksturīgo smiekliņu Georgs Geidmanis saka, ka viņam tagad ir mērķis “noķert un apdzīt” māti.
Skološanās un dienesta laiks
Georga Geidmaņa jaunības un pieaugušo dzīves pirmie gadi ir pārmetošs pierādījums tam, cik cieši okupācijas režīma laikā bija savijušies konkrēta cilvēka vēlme iegūt izglītību, izvēlēto arodu, dzīvot savu dzīvi pēc sava prāta, no vienas puses, un varas patvaļa un brutalitāte, no otras puses. Bet labāk par visu pēc kārtas.
1942. gadā pabeidzis Draudzīgā Aicinājuma pamatskolu Liepājā, Georgs nākamos divus gadus nodzīvoja Penkules pagastā pie krustmātes. Vienu gadu nomācījās Apguldes lauksaimniecības skolā un tad – 1944. gadā – nokļuva frontē sarkanās armijas pusē. Bez jebkādas apmācīšanas bija jākļūst par atmīnētāju. Veselu gadu Georgs atradās pusmilitārajā veidojumā Osoviahim. Šajā laikā viņš piedalījās Lielupes tilta, Ložmetējkalna apkaimes un citu ceļu atmīnēšanā.
Pienāca 1945.gads un pilngadību sasniegušajam jauneklim bija jādodas “krievos”. Uz manu naivo jautājumu – vai toreiz arī vajadzēja dienēt trīs gadus? – Georga kungs tikai skaļi atsmej: tajā laikā nekādu termiņu nebija, padomju armijā viņš pavadīja 11 gadus – no 1945. līdz 1955. gadam. Dienestu sāka kā ierindnieks un pabeidza kā vecākais leitnants.
Dienesta laikā viņš centās izmantot katru iespēju iegūt izglītību. Būdams jau armijas virsnieks, viņš nesamulsdams sēdās Rīgas kara apgabala virsnieku nama 22. vakara vidusskolas solā un trīs gadu laikā apguva 8., 9. un 10. klases kursu. Interesanti ir tas, ka tā laika atestātā par vidējās izglītības iegūšanu starp mācību priekšmetiem ir arī loģika un psiholoģija. Varbūt mums šodien nevajadzētu ķēpāties ar skolas reformu uz apšaubāmu kompetenču pamatiem, bet gan ieviest šos divus mācību priekšmetus – vienu prātam, otru sirdij un dvēselei.
Pabeidzis vidusskolu, Georgs Geidmanis iesniedza dokumentus Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburgas – aut.) kara tehniskajā augstskolā, jo vēlējās iegūt labu inženiera specialitāti. Un tad pirmo reizi nopietni sadūrās ar padomju režīma brutālo patvaļu.
Klausoties Georga Geidmaņa stāstīto par šo savas dzīves posmu, es uzzināju interesantus faktus par tā laika armijas dzīvi Latvijā. Izrādās, pēc kara četrās padomju republikās – visās trijās Baltijas republikās un Gruzijā – bija saglabātas nacionālās divīzijas. Dienot šādā divīzijā, latvieši varēja lietot arī latviešu valodu.
Un pēkšņi 1954. gadā visās četrās toreizējās PSRS republikās tā laika militārās nacionālās divīzijas kļuva neuzticamas un tika izformētas. Tika nomainīti latviešu tautības augstākie virsnieki, viņus aizstāja no citurienes atbraukušie krievvalodīgie svešinieki. Šajā pašā sakarā arī vecākais leitnants Geidmanis tika demobilizēts 1955. gada rudenī. Un, protams, kā neuzticamam padomju pilsonim viņam bija liegta iespēja turpināt izglītošanos. Studijām Ļeņingradā bija jāpārvelk krusts. Pat šodien viņš nevar aizmirst bataljona komandieri, kurš toreiz nobremzēja viņa tālāko izglītošanos.
Taču īsts latvietis nekad nav sēdējis bezdarbībā, rokas klēpī salicis. Jau tajā pašā rudenī Georgs Geidmanis iestājās Mālpils meliorācijas un mehanizācijas skolā – bija nolēmis apgūt ekskavatorista un mašīnista profesiju. Pēc sešu mēnešu apmācības, viņam bija ekskavatorista mašīnista apliecība kabatā. Nu viņš bija sagatavojies gan darba, gan savai ģimenes dzīvei, jo kādā sarīkojumā jau bija iepazinies ar Mālpils pienotavas strādnieci Veltu, savu nākamo dzīvesbiedri.
Karjeras sākums … karjerā
Sākumā jaunā ekskavatorista un mašīnista dzīve nemaz tik cerēti mierīga neiznāca. Darbs meliorācijas iestādē lika braukāt pa visu Latviju, samērā ilgstoši uzturēties dažādās vietās. Ar patiesu lepnumu Georgs Geidmanis stāsta par to, kā viens pats ar savu ekskavatoru palīdzējis izbūvēt ceļu, kurš sākas no pagrieziena aiz Lielupes dzelzs tilta līdz tagadējai šosejai Rīga – Ventspils (šodien šis ceļš kartēs apzīmēts kā P101). Ceļš tika būvēts pāri Ķemeru purvam izliekumam. Ar ekskavatoru vajadzēja nomainīt kūdru ar smiltīm. Dažās vietās kūdras slānis bijis pat 4 – 5 metrus dziļš.
Kaut cik mierīga dzīve sākās tad, kad Rīgas ceļu būvniecības pārvalde viņu aizsūtīja darbā uz Daugmales dolomīta karjeru. Apspēlējot šo vārdu, var teikt, ka tieši Daugmales dolomīta karjerā sākās Georga Geidmaņa karjera, jo šeit viņš no parasta ekskavatorista kļuva par karjera priekšnieku
Visi ceļi ved uz Mārupi jeb liktenīgais augļu dārzs
1978. gada 7. jūlijā Georgs Geidmanis kļuva par kolhoza “Mārupe” biedru un sāka strādāt par autogarāžas priekšnieku Jaunmārupē. Šeit viņa aktīvās darba gaitas turpinājās līdz pat aiziešanai pensijā 1992. gadā. Pa šo laiku , kā liecina ieraksts viņa darba grāmatiņā, viņš bija atbrīvots no kolhoza “Mārupes” biedra, jo pati agrofirma tika pārveidota par SIA “Mārupe”.
Šajā laikā notika kāds sākotnēji it kā sīks, bet, kā vēlāk izrādījās, viņa turpmākajai dzīvei izšķirošs notikums. 1987. gadā kolhozs “Mārupe” piedāvāja mārupiešiem rentēt 5 hektārus lielu augļu dārzu, jo tas bija slikti uzturēts, nebija darba darītāju. Georgs Geidmanis pieteicās (vēlāk izrādījās, ka viņš bija vienīgais kandidāts jeb darīt gribētājs) un no 1989. gada sāk kopt šo augļu dārzu, maksājot kolhozam par dārza rentēšanu. Dārzā bija gan agro, gan ziemas ābolu šķirnes. Tāpēc vajadzēja uzcelt pagrabu to glabāšanai. Tā bija pirmā būve vietā, kurā vēlāk izveidojās Georga kunga tagadējais īpašums. Pats viņš tolaik ar ģimeni dzīvoja Jaunmārupē trīsistabu dzīvoklī. Taču ar laiku tā bija saaudzis ar ābeļu dārzu, ka savu dzīvokli atdeva Mārupes pagastam, samainot to pret dzīvokli Mārupes pagastam piederošajā mājā līdzās augļu dārzam.
Privatizācijas laiks ienesa lielas pārmaiņas Georga Geidmaņa dzīvē. Saruka rentētais augļu dārzs, jo zeme tika atdota bijušajiem īpašniekiem. Tas pats notika ar dzīvojamo māju. Atlikušo dārza un savas darba dzīves daļu viņš privatizēja par sertifikātiem. Tad arī kā patstāvīgu dzīves vietu pats uzcēla savai ģimenei māju.
Mārupieši pasaules vējos un mūzikas viļņos
Klausoties Georga Geidmaņa pacilājošo stāstījumu par saviem bērniem Daini un Rutu, mazbērniem Agri, Zani, Dainu, Noru, Elfrīdu un Fridrihu, kā arī mazmazmeitu Danielu un mazmazbērniem kaut kā aizmirstas rūpju pilnā sadzīve un raizes par rītdienas problēmām. Ģimenes pašreizējai dzīvesvietai ir raksturīga iezīme – gar līdzās esošo ielu aug lielu ozolu rinda. Tie rada pamatīguma un cieņpilnas nopietnības sajūtu. Līdzīgu iespaidu rada arī viņa stāstījums par saviem bērniem un mazbērniem.
Dēls Dainis ir kļuvis par matemātikas zinātņu doktoru un piedalās dažādu projektu īstenošanā. Mazmeita Zane ir beigusi Mančesteras universitāti. Daina, pabeigusi studijas Londonas mākslas akadēmijā, strādā Dailes teātrī par scenogrāfi. Savukārt Nora šogad pabeigusi Londonas Mūzikas augstāko skolu un ir profesionāla dziedātāja. Fridrihs un Elfrīda vēl mācās skolā. Taču īpašs notikums šogad ir saistīts ar mazdēlu Agri. Pabeidzis tepat Mārupes vidusskolā pamatskolu, viņš šovasar veiksmīgi nokārtojis visus iestājpārbaudījumus un ar 1. septembri sācis mācīties Rīgas Valsts 1.ģimnāzijā.
Agris labi spēlē klavieres, jo paralēli mācībām vispārizglītojošajā skolā mācās P. Jurjāna mūzikas skolā. Tā viņš turpinās arī, būdams ģimnāzists. Un papildus tam visam, viņš ir nasks palīgs saviem vecākiem lauku darbos piemājās dārzā. Ar mūziku ir saistīta arī Rutas vedeklas Kristīnes dzīve, viņa savulaik ir beigusi J. Vītola Mūzikas akadēmiju un ir pianiste. Un pat mazmazmeita Daniela mācās J. Mediņa mūzikas skolā.
Pārsteigts par tādu muzikantu daudzumu starp viņa radiem, lūdzu Georga kungam to kaut kā izskaidrot. Un atklājās, ka sievas Veltas māte nākusi no pazīstamā operdziedātāja Kārļa Zariņa dzimtas.
Rokasbumbas komandas kapteinis
Šķirstot ģimenes fotogrāfiju albumu, īpaši emocionāls bija Georga Geidmaņa stāstījums par kādu 1953.gada fotogrāfiju. Tajā redzama jaunu puišu sportistu komanda futbola laukumā. Izrādās, ka tie ir ASK sporta kluba rokasbumbas komandas spēlētāji – tā gada Latvijas čempioni. Pirmais šajā sportistu rindā ir komandas kapteinis, un tas, protams, ir Georgs. Izrādās, ka tolaik gan puiši, gan jaunietes rokasbumbu spēlēja futbola laukumā un arī vārti bija tie paši kā futbolistiem. Cik izturīgiem un izturīgām vajadzēja būt, lai divus 45 minūtes garos puslaikus skrietu pa futbola laukumu ar bumbu rokās! Tas patiešām ir apbrīnas vērts, jo šodien taču rokasbumbu spēlē 7*7 m laukumā un telpās. Šī fotogrāfija arī man kļuvusi īpaša, arī tāpēc, ka uz manu jautājumu, ko Georga kungs būtu vēlējies darīt, ja izvēle būtu bijusi viņa paša rokās, viņš atbildēja – gribētu turpināt sportista karjeru, būt par rokasbumbas treneri.
Foto: Rīgas ASK rokasbumbas komanda , 1953. gada sacensību Latvijas čempionvienība. Pirmais spēlētāju rindā – komandas kapteinis G. Geidmanis
Divi padomi, kā būt savas dzīves saimniekam
Mūsu saruna tuvojās nobeigumam. Jautāju par pašreizējām nodarbēm tagad, kad jau devītais gadu desmits tūliņ kā būs beidzies. Viss esot kā parasti: audzējot zemenes, ar savu traktoru T 204 pavasarī nofrēzējot zemi, ziemā ar lāpstu nošķūrējot sniegu no ceļa pie savas un tuvējo kaimiņu mājām. Viss notiek!
Un kā pēdējo Georga kungs man parāda krāsainu divu banknošu – 10 latu un 20 latu – kopiju. Kāpēc? Izrādās, ka vecmāmiņa kādreiz mācījusi meklēt naudas zīmes, kuru numuros ir dzimšanas datuma ciparu kombinācijas – gads, mēnesis, diena. Tās tad jāglabā, un ar naudas lietām viss būšot kārtībā. Jautāju, vai eiro banknotes viņam arī esot. Nē, bet meklējot…
Sveicu Georgu Geidmani 90 gadu jubilejā!
Valdis Čeičs
Foto: Sveikt Georgu Geidmani 80. dzimšanas dienā bija ieradušies gan radi, gan kaimiņi.