Viena no lielākajām Mārupes novada bagātībām ir cilvēki, kas ar savu darbu un aizrautību rotā mūsu novadu un dara to bagātu. Rubrikā “Apkaimju cilvēkstāsti” turpinot iepazīt Mārupes novada apkaimes ar mūsu cilvēku stāstiem, decembrī devāmies ciemos uz “Annas koku skolu” Babītes pagasta Klīvēs un uz sarunu aicinājām uzņēmuma “LABIE KOKI” īpašnieku un stratēģi EDGARU NEILANDU.
Edgars Neilands | Dzīvesvieta: Piņķi | Profesija, nodarbošanās: pedagogs, arborists, dārznieks, Koku ciema stratēģis un “LABO KOKU” īpašnieks
Klīvēs ir ne tikai “Annas koku skola”, bet vesels kartē neiezīmēts ciems, ikdienā saukts par Koku ciemu, ar savu baznīcu, ēkām un Ziemas pastaigu taku. Tas glabā stāstus par četrdesmit ēkām, kuru materiāli pēc to nojaukšanas tika atvesti uz Koku ciemu un atkārtoti izmantoti, lai šeit uzceltu skolu un citas ēkas. Turklāt Koku ciems, kas veidots pēc aprites ekonomikas principiem, tapis, vēl pirms sākām šo terminu lietot. Tas ir vesels stāsts citai reizei. Šoreiz iztaujājām Edgaru par viņu pašu, viņa dzīvi Piņķos un karjeras gaitām.
– Vai dzīvo Piņķos kopš dzimšanas?
– Dzīvoju Piņķos kopš trīs gadu vecuma. Mamma bija skolotāja Bulduru Dārzkopības tehnikumā, un pirmos dzīves gadus mēs dzīvojām kopmītnēs. Tad, kā daudziem tehnikuma pasniedzējiem, viņai piešķīra dzīvokli Piņķos. Dzīvojām dzīvoklī, un mums nebija dārza. Tāds bija maniem vecvecākiem Siguldā, kur pavadīju brīvdienas un smēlos iedvesmu.
Piņķos dzīvoju jau kādus četrdesmit gadus un esmu piedzīvojis, kā tika rakta ūdenskrātuve “Gurķītis”, kā būvēja skolas piebūvi, pašvaldības ēku, zinu, kur ir labākie štābiņi mežā, kalniņi, kur braukāt ar velosipēdu… Varu teikt, ka esmu kopā ar Piņķiem izaudzis.
Mans sapnis gan ir dzīvot Koku ciemā, kur esam uzcēluši sapņu ciematu un arī manu sapņu māju, kas atrodas “Annas koku skolas” galā. Mājiņa ir maza, sešdesmit kvadrātmetrus liela, lai, kad kļūst par šauru, laiku var pavadīt ārā. Šo konceptu esmu aizguvis no skandināviem.
Bet, tā kā mums ar sievu ir pieci bērni un visiem katru dienu ir skola, pulciņi, futbols, peldēšana, mūzikas skola un sieva strādā Gaiļezerā par ārsti, attāluma dēļ nevaram atļauties tur dzīvot. Iegādājāmies īpašumu Piņķos, kur šobrīd arī dzīvojam. Manā sapņu mājiņā tagad dzīvo mamma, kas ir arī viena no Koku ciema investorēm.
– Ar ko, tavuprāt, Piņķi izceļas uz citu apkaimju fona?
– Piņķi ir forši, un par to liecina fakts, ka tie, kas šeit ir uzauguši, turpina vīt savas ligzdiņas un veidot ģimenes šeit. Manuprāt, ar maziem bērniem foršāk ir dzīvot ārpus Rīgas. Te visur var aiziet ar kājām, aizbraukt ar riteni – uz skolu, pulciņiem, mūzikas skolu... Te dzīvojot, var atļauties par vienu bērnu vairāk, nekā dzīvojot Rīgas centrā. Ja skatās no tautsaimniecības viedokļa, šis ir svarīgs apstāklis. Tādēļ kā pirmo lietu minēšu – Piņķi ir daudzbērnu ģimenēm draudzīga dzīvesvieta.
Otrkārt, te ir iespējas, dažādu aktivitāšu pieejamība – ezers, baseins, futbola laukums, var slēpot, peldēt… Piedāvājums ir plašs.
Trešais, manuprāt, ir dabas tuvums. Tepat ir mežs, kur man bērnībā bija iespēja pat alas rakt. Atceros, kā mēs ar draugiem ievācāmies āpšu vai sesku alās, un katram bija savs dzīvoklītis, kas savienots ar koridoriem, kur varēja iekļūt, paceļot celmu. Nezinu, vai kaut kur citur tas ir iespējams. Mežs ir apvīts ar piedzīvojumiem. Te varējām atrast mednieku atstātās zvēru galvas un ādas, kuras mēdzām ierakt, un izskatījās, ka aprakta vesela stirna. Mana bērnība Piņķos bija tāda diezgan kolorīta. Apkārt ir mežonīga daba – mednieki medī, makšķernieki makšķerē.
– Kā aizsākās tava karjera, darba gaitas?
– Mana karjera nekad tā arī īsti nav sākusi iet uz augšu. Visu laiku turpat pa apakšu vien kuļos. (Smejas.) Kā raku zemi, tā vēl joprojām roku. Kā griezu krūmus, tā vēl joprojām griežu. To pašu darīju arī pirms trīsdesmit gadiem.
Nozīmīga loma manā karjerā un mīlestībā pret kokiem bija videi un ģimenei, kurā uzaugu: vectēvs bija mežzinis, tēvs – arhitekts, mamma – ainavu arhitekte. Es ticu apgalvojumam, ka fenotips veido genotipu. Proti, vide un telpa, kurā dzīvojam, ir svarīga; tā veido mūs un ietekmē pat mūsu ģenētisko materiālu. Tā ietekmē to, kādi būs mūsu bērni. Ja vide būs agresīva, depresīva, nekārtīga, tas kodē mūsu bērnus. Tādēļ ir jāiegulda vidē, tā nevar būt pēdējais risināmais jautājums. Izveidojot skaitu vidi, arī mūsu bērni izaugs skaisti.
Ir ļoti svarīgi darīt to, kas padodas, kur ir interese. Pie mums “Annas koku skolā” pirms kāda laika viesojās pasniedzējs no Holandes, un viņš stāstīja, ka saskaņā ar statistikas datiem tikai desmit procenti bērnu pārņem vecāku biznesu. Lai to mainītu, tika dots padoms, pie kā pats ļoti piedomāju, – nekad neaiziet mājās ar negatīvo, jo bērni klausās. Protams, mēdz būt dienas, kad “viss ir slikti”: neīstais koks nozāģēts, koks nogāzies uz mājas, traktors noslīcis dubļos... Šādās reizēs, aizejot mājās, saku: “Tā tik bija diena, bet visu atrisinājām.” Tu, protams, izstāsti realitāti, bet vienlaikus piedomā pie pasniegšanas veida, lai tam, kurš grib būt par zemnieku vai arboristu, nenokautu vēlmi par tādu būt. Tā kā man ir pieci bērni, tad ir piecdesmit procentu iespējamība, ka kāds no viņiem turpinās manis iesākto darbu un pārņems uzņēmumu, citādi šis viss ir bezjēdzīgi.
Mana mamma bija dārzniece, ainavu arhitekte un pasniedzēja, un deviņdesmitajos gados viņa sāka ņemt arī dārza darbus. Devos mammai līdzi un jau no divpadsmit gadu vecuma sāku strādāt par dārznieku vairākās vēstniecībās – Anglijas, Francijas un Vācijas. Šajā vecumā tas, protams, nebija brīvprātīgi, vairāk piespiedu kārtā. Liela pretestība no manas puses gan nebija. Bija arī jautri brīži. Atceros laiku, kad kā puika strādāju viesnīcā “Rīdzene”, kur ar ugunsdzēsēju šļūteni laistījām puķes. Ūdens atgriešanas krāns bija iekšā, un, kad atgriezām krānu, bija jāskrien ārā, lai paskatītos, kāds ir spiediens, un tas aizņēma kādas desmit sekundes. Atgriezām krānu un skrējām skatīties – knapi tek. Pagriezām vēl – atkal par maz. Trešajā reizē ūdens strūkla tik spēcīga, ka bērns nevar šļūteni noturēt. Es atceros skatu, kad mans kolēģis, kurš strādāja kopā ar mani, lidoja ar šļūteni pa gaisu, un, kad strūkla virzījās uz zemi, visi krūmi, puķes lidoja ārā. Pēc šīs laistīšanas vajadzēja veselu dienu, lai visu sakārtotu un saliktu pa vietām. Bija daudz jautru brīžu, kas deva prieku par to, ka esi ārā: daba, puķes, dubļi, ūdens, putni, tehnika, zemes frēze… Tas viss man kā puikam patika.
Savukārt jau sešpadsmit gadu vecumā oficiāli strādāju par dārznieku lidostā “Rīga”, precīzāk – Latvijas Gaisa satiksmē. Tūdaļ jau būs trīsdesmit gadu, kopš oficiāli maksāju nodokļus.
Tā kā Babītes vidusskolā mani nepaņēma, jo biju pārāk asprātīgs un ar saviem jokiem nokaitināju matemātikas skolotāju, neskatoties uz to, ka arlabiem rezultātiem piedalījos matemātikas olimpiādēs, iestājos Bulduru tehnikumā, kur mācījos par dārznieku. Jau mācību laikā strādāju vēstniecībās un Latvijas Gaisa satiksmē.
Pabeidzot mācības, ar “Rotary” kluba starpniecību devos uz Holandi, kur nodzīvoju sešas nedēļas. Kopā bijām četri studenti un četri pasniedzēji no Bulduru tehnikuma. Tur bija iespēja paskatīties, kā tās lietas notiek ārzemēs dažādos dārzkopības uzņēmumos – ar labiem instrumentiem, tehniku un iespaidīgu rezultātu.
Pēc tam gadu dzīvoju un mācījos Norvēģijā tautas augstskolā, kas norūdīja mani neatkarībai. Tur es sevi pierādīju bez vecāku atbalsta, man tika uzticēts veidot parku un darīt citas lietas.
Pēc atgriešanās Latvijā kādu laiku studēju Jelgavā, kur mācījos par vides saimnieku. Taču mani mulsināja tas, ka man māca, kas ir skaista vide, bet apkārt vide nav skaista un sakārtota. Tur es secināju, ka nepietiek tikai ar to, ko stāsta pasniedzējs, svarīgs ir arī fons.
Vēlāk, jau studējot Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātē, iemācījos, ka vārdi ir tikai pieci procenti no tā, ko mēs uztveram. Ar redzi, ožu un citām maņām mēs uztveram vairāk nekā piecdesmit piecus procentus. Šeit, “Annas koku skolā”, esmu centies radīt vidi, kas māca un maina vērtību sistēmu.
Vīlies Jelgavā, iestājos Latvijas Universitātē mācīties par mākslas un kultūras vēstures pedagogu. Viņi ieraudzīja manī potenciālu, un visus savus darbus es izstrādāju par dārza mākslu un dārza kultūras vēsturi.
2005. gadā mācījos Francijā, tad 2007. gadā mācījos Holandē un Vācijā par arboristu, pēc tam Itālijā, Monzas skolā. Šeit ieraudzīju, ka skolas var būt tādas mazas un ģimeniskas. Tad man “sakodējās”, ka vajag veidot tādu mazu tautas skolu, tādu vēsturiski lokālu kā Norvēģijā.
2013. gadā Itālijā izmācījos par koku tehniķi un desmit gadus biju vienīgais koku tehniķis Baltijas valstīs, kas zina par koku saknēm un to, kā pārstādīt kokus. Esmu mācījis koka tehniķa arodu gan Bulduros, gan Ērgļos. Šādā privātā skolā mācīt man ir vieglāk, es pats atbildu par kvalitāti.
Manā karjerā nozīmīga loma bija improvizācijas teātrim, kurā es darbojos desmit gadus. Bija tāda apvienībā “Pēdējā pirmizrāde”, kurā spēlēja arī Jānis Skutelis, Varis Klausītājs, Mārcis Viļums un citi. Es iemācījos to, kā pedagogiem pietrūkst, – gatavību un spēju reaģēt jebkurā dzīves situācijā, ar pārliecību stāstīt un iedvesmot par lietām, kuras tu tikai nojaut.
– Kā nonāci līdz savam uzņēmumam “LABIE KOKI” un Koku ciema radīšanai?
– 2008. gadā pabeidzu universitāti, un bija laiks sākt kaut ko darīt. Bulduru tehnikumā man pateica, ka nedos praktikantus, ja uzņēmums nav reģistrēts. Izveidoju uzņēmumu, noīrēju telpas Rīgas centrā blakus tēva arhitektu birojam, dabūju praktikantus.
“LABAJOS KOKOS” mēs darām to, ko patīk darīt man, kas mani personīgi interesē: koku ekspertīze (vecie koki, stādīt un pārstādīt kokus, izdomāt, kurus kokus), dārza dizaina veidošana, mācīšana, dārza namiņu konstruēšana, telpu noma un tagad arī tūrisms kaut kur mani interesē. Viens no dzīves mērķiem man ir izveidot parku un caur to ietekmēt sabiedrību un to, kāda būs mūsu nākamā paaudze.
Tā kā Rīgas centrā mašīnai ar piekabi nebija vietas, kur apstāties, un uzņēmums auga, pie manas daudzdzīvokļu mājas Piņķos stāvēja kādas piecas sešas “LABO KOKU” mašīnas, un kaimiņi jau sāka šķībi skatīties. Biju iegādājies vairākas garāžas, un ar laiku tās bija pilnas ar zariem. Man steidzami bija jārisina šī problēma. Ar kolēģi runājām, ka pienācis laiks iegādāties zemesgabalu, atvērām sludinājumu portālu un atradām desmit lētākos zemesgabalus apkārtnē. Apbraukājām kādus piecus, un tad pienāca kārta sludinājumam, kur aprakstā bija tikai viens teikums: 0,3 hektāri par 8000 eiro, nocenots no 24 000 eiro. Atbraucot bijām sajūsmā: reljefs, baznīca, koki, kāpa! Ieraugot šo vietu, drošības naudā uzreiz atstāju visu, kas man tajā brīdī bija makā. Tā mēs 2010. gadā, atsaucoties uz sludinājumu bez fotogrāfijas, par ļoti pievilcīgu cenu iegādājāmies šo zemi.
Šeit ir superīga vieta, superīgi kaimiņi, kādreiz bija Annas krogs, baznīcā viss notika, un šķita, ka šī vieta pati grib atdzīvoties. Mēs bijām jauni, mums bija ļoti daudz spēka, un šai vietai šo spēku vajadzēja, jo te bija avenes, kazenes, krūmi – viss ļoti aizaudzis, bet ļoti skaisti.
Kad pirkām šo vietu, baznīcai apkārt bija restes, un tā bija ļoti bēdīgā stāvoklī – izgāzušies griesti, apmetums... Interesanti, ka tieši tad mūsu kaimiņiem Tālumiem, Koku ciema pamatiedzīvotājiem, onkulis mirstot atstāja mantojumā naudu baznīcas remontam, un puiši arī izremontēja. Mēs savukārt sakārtojām ārpusi, jo bija krūmi un avenes saaugušas. Šobrīd tiek ievilkta elektrība. Tāda ļoti veiksmīga sadarbība. Tagad te notiek gan pasākumi, gan kāzas.
– Kas tevi ikdienā motivē un liek virzīties uz priekšu?
– Sieva saka: “Celies, laiks uz darbu!” (Smejas.)
Man ir ļoti liela motivācija iet uz darbu, jo darbā notiek viss, kas mani interesē.
Mani beidz nost rutīna. Piemēram, izrēķināt un izmaksāt algas katru mēnesi un citi rutinēti darbi, tādēļ man komandā ir cilvēki, kas to var izdarīt labāk par mani.
Man pašam vajag neskaidrību un izaicinājumu, kas ir improvizācijā. Man patīk, kad nezini, kā diena beigsies, un man tā ir. Mēs kolektīvā esam kādi sešdesmit, septiņdesmit cilvēki, un viņiem pa dienu savācas gūzma jautājumu, kas nonāk pie manis, un es tos risinu. Es nezinu, kas man būs jāšķetina rīt, parīt, pēc gada, un šī arī ir mana enerģija.
– Ko tu novēlētu “Mārupes Vēstu” lasītājiem?
– Atrast laiku iepazīt tuvāko apkaimi un izzināt tās stāstus. Sajūtieties kā Kolumbs pirms piecsimt gadiem un atklājiet sev tuvu, bet līdz šim nezināmu vietu. Kad vakarā ir tumšs, atbrauciet uz Koku ciemu Mārupes novadā. Turklāt pirmo reizi mēs esam gatavi un esam sagatavojuši Ziemas pastaigu taku.
Mārupes novada Tūrisma un uzņēmējdarbības atbalsta aģentūra