Dzīve gurķīša krastos

15.06.2023.

Šajā reizē dodamies uz Piņķu apkaimi. Nostājies Rīgas ielas malā un aizver acis. Vai dzirdi, kā dun zirgu soļi, skan baznīcas zvans un krogā kāds uzsauc bārmenim vēl pēc viena mēriņa? Šī apkaime glabā tik daudz stāstu un leģendu!

Piņķu apkaimes vēsture cieši saistīta ar Beberbeķu un Piņķu muižām. Piņķu muiža kopš viduslaikiem piederēja Rīgas pilsētai un bija tās landfogtija (lauku pārvaldes iecirknis), kas bija nepieciešams, lai Rīgu kara laikā apgādāt ar pārtiku¹. Pirmo reizi Piņķi, dažos laikos saukti arī par Salienu, minēti 1225. gadā. Piņķu muižu nodibināja uz sešām zemnieku sētu zemēm. Pēc muižas izveides zemnieki zemi dabūja citās vietās. Muižas izveidi pavadīja arī tiesu darbi – trīs mērnieki iesūdzējuši Piņķu veco māju saimniekus tiesā, jo tie viņus briesmīgi lamājuši – par buļļiem un aitām saukājuši, rokas vicinājuši un ar bisēm draudējuši. Vēlāk tiesā Piņķu veco māju saimnieki atzina, ka to visu darījuši aiz lielām bēdām, jo jāšķiras no dzimtām mājām un lūdza piedošanu². Savukārt Beberbeķu muižas, kas arī nonāca Rīgas pilsētas īpašumā, 1805. gadā, kad muižai pievienoja arī daļu no netālās Piņķu muižas zemnieku sētām, saimniecības pārziņā bija 38 zemnieku sētas, trīs krogi, ūdensdzirnavas un divas pusmuižas³.

Piņķu apkaime, līdzīgi kā viss Babītes pagasts, ir ievērojami cietis visos karos, kuri Latvijai ir gājuši pāri. Apkaimes novietojums trīs vēsturiski nozīmīgu ceļu krustpunktā, ka arī Rīgas tuvums ir bijis pamats interesantiem notikumiem vēsturē. Piemēram Beberbeķu muižas drūmais meža nostūris izsenis bijusi laba paslēptuve no Rīgas izraidītiem ļaundariem vai uz Rīgu bēgošiem zemniekiem⁴.

Tomēr viena no pamanāmākajām celtnēm Piņķu apkaimē ir izcilā arhitekta Johana Daniela Felsko projektētā Piņķu baznīca, kas uzcelta 1874. gadā. Lakoniski askētiskā dievnama gotisko dekoru izceļ sarkanā ķieģeļa pretstatījums apmestajām un balsinātajām mūra sienām. Vēsturiski Piņķu draudze ir bijusi vairāk vāciska, līdz pat 19. gadsimtam tās mācītāji nav pratuši latviešu valodu, tāpēc vietējie zemnieki labprātāk apmeklēja Annas baznīcu⁵. Vācu draudzes locekļi 18. un 19. gadsimtā sadāvināja baznīcai samērā greznu inventāru (zvanu, apzeltītus un sudraba kulta traukus, ērģeles, altārgleznu 100 sudraba rubļu vērtībā)⁶, no kuriem daļa arvien esot saglabājusies un tiekot lietota.

Padomju laikā Piņķu baznīcai draudēja slēgšana un pārtapšana par graudu noliktavu, traktoru remontdarbnīcu vai sporta zāli. Pateicoties Bulduru dārzkopības tehnikuma direktoram M. Eihem⁷ un 20 draudzes locekļiem, kas, riskējot ar savu drošību, parakstīja galvojuma vēstuli Babītes ciema padomei un Reliģijas un kulta lietu padomei, apņemoties nodrošināt baznīcas ēkas un draudzes mantas pārvaldīšanu, baznīca paliek neskarta⁸.

Parasta lieta – kur baznīca, tur arī krogs! Zemniekam jau ārpus mājas nebija kur iet kā tikai uz baznīcu vai krogu. Krogā (daudzviet teica – krogū) varēja ne tikai iedzert, tur nolīga kalpus un norunāja maiņas vai citāda veida tirdznieciskus darījumus (un sadzēra magaričas), uzdancoja un jaunie noskatīja savu nākamo laulāto (bieži gan vecāki norunāja precības, jaunajiem nemaz nezinot - pirmo reizi viens otru ieraudzīja tikai pie altāra, tā mēdza notikt vēl ap 1880. gadu). Dažreiz krogā arī izkāvās un vienu otru aplaupīja⁹.

Apkaimes piesātināto vēsturi izzināt palīdz unikāls, Latvijas citos novados pēc līdzības neatrodams projekts un tūrisma objekts - Brīvdabas vēstures ekspozīcija “Izauklētā brīvība Babītes pagastā". Projektā realizētie astoņi ekspozīcijas objekti apzināti izvietoti tajā Babītes pagasta teritorijā, kas pieguļ Piņķu ciemam un apkārtējiem mazciemiem. Bez vēsturiskās informācijas novada apceļotāji var iepazīt arī vēsturisko un nu jau zudībā gājušo veco mazciemu vietas – Pluģu, Vīkuļu un Dumpju ciemus.

Piņķu apkaime var lepoties arī ar vairākām ūdenstilpnēm. Viena no Piņķu iedzīvotāju iemīļotākajām pastaigu vietām ir 1,5 km gara, labiekārtota promenāde apkārt Piņķu ūdenskrātuvei, kuru vietējie mīļi dēvē par gurķīti tā formas dēļ. Ūdenskrātuvē ir iespējams nodarboties arī ar ūdensslēpošanu. Vasarā pie ūdenskrātuves tiek rīkoti dažādi pasākumi, savukārt 2020. gadā akcijas “Katram Babītes novada ciemam savu #Laimeskoku!” laikā pie Piņķu ūdenskrātuves tika iestādīti koki, kur katrs no tiem simbolizē kādu no ciemiem. Otra ainaviska ūdenstilpne ir Beberbeķu dzirnavezers – kādreizējais dzirnavu dīķis. Tā pirmssākumi meklējami 1662. gadā, kad Rīgas varkaļu cunftes meistars H. Veters ieguva savā īpašumā neapdzīvoto Baložu sētu un ierīkoja tur ūdensdzirnavas, kuru rats grieza arī vara pārstrādes manufaktūrā izmantojamās ierīces. Dzirnavas varēja apstrādāt 50 mārciņas vara dienā¹⁰.

Piņķu apkaime iezīmējas ar vēl kādu unikālitāti – te mājvietu radušas vairākas starptautiskās skolas – “Exupery” starptautiskā vidusskola, “International School Of Latvia” un “King´s College Latvia”. Savukārt Babītes vidusskola var lepoties ar faktu, ka astoņdesmitajos gados bija viena no modernākajām skolām, kas projektēta ar sporta kompleksu un peldbaseinu¹¹.

Piņķu apkaimē katrs atrod sev nodarbošanos – tiem, kuriem patīk slidot, dodas uz ledus halli, zirgu mīļotāji – uz staļļiem, golfa spēlētāji – uz golfa laukumu, piknikotāji uz Beberbeķa ezermalu, tie, kam jaunu vesti vajag, tie uz “Via Jurmala Outlet Village” iepirkties, bet vēl citi nobauda garšīgu kafiju, kādu gardu smalkmaizīti un nesteidzīgi bauda dzīvi turpat gurķīša krastos.

Sabiedrības informēšanas un multimediju nodaļa

Babītes vidusskola