Turpinām iepazīt apkaimes caur mūsu novada cilvēkiem rubrikā “Apkaimju cilvēkstāsti”. Mēs esam tik dažādi, unikāli savā dzīves pieredzē un prasmēs. Tieši cilvēki ir tie, kas iekrāso apkaimes košās, neatkārtojamās krāsās un rakstos. Šajā reizē viesojāmies “Marutas Raudes mākslas centrā” un aicinājām uz sarunu mākslinieces Marutas Raudes (1965–2018) piemiņas glabātāju un dzīvesbiedru ALFU RAUDI.
Alfs Raudis | Biedrības “Marutas Raudes mākslas centrs” valdes loceklis | Dzīvo: Tēriņu apkaimē, Mārupes pilsētā
Pēc mākslinieces Marutas Raudes nāves 2018. gadā par viņas piemiņu rūpējas biedrība “Marutas Raudes mākslas centrs”, kas darbojas vairākos virzienos: mākslinieces piemiņas iemūžināšana, radošā mantojuma saglabāšana un papildināšana. Kopumā šajā laikā sarīkotas aptuveni 10 izstādes, un pati pirmā piemiņas izstāde bija Marka Rotko centrā Daugavpilī, tad novadpētniecības centrā dzimtajos Viļānos un citur Latvijā. Marutas darbi apskatāmi muzejos ne tikai Latvijā, bet arī Austrālijā un Turcijā, tie ir privātkolekcijās Zviedrijā, ASV un Honkongā. Ieņēmumus biedrība gūst, veidojot porcelāna izstrādājumus, kas gatavoti pēc Marutas Raudes dizaina. Tos veido pats Alfs un citi ģimenes locekļi.
– Kā nonācāt līdz domai dibināt “Marutas Raudes mākslas centru”?
Jāatskatās mazliet pagātnē. Marutas slimība bija ļoti negaidīta un attīstījās divu gadu laikā. Pirms tam Maruta bija sociāli ļoti aktīva un darbojās arī Mārupē uzņēmējdarbības un tūrisma jomā, organizēja ekskursijas, mākslas skolas darbnīcas ar mūsu sunīti Loti, ko dēvējām par skolas direktori. Viņa bija ļoti lepna par šo radīto pasauli un darbu. Pirms Marutas aiziešanas tas bija ļoti smagi, bet es izteicu viņai savu vēlmi turpināt viņas iesākto. Maruta bija ļoti pārsteigta par to, jo es biju palīdzējis, bet ne darbojies kā virzītājspēks. Man šis tika atstāts kā mantojums, ko es nolēmu turpināt. Un nu man tas ir kļuvis ļoti svarīgi. Te ir salicies kopā sabiedrībai nozīmīgs darbs, radošums, un tam visam ir zināma kustība.
– Kā jūs abi ar Marutu nonācāt Mārupē?
Dzīvojām Ziepniekkalnā nelielā dzīvoklī un sapņojām par savu māju. Vienu brīdi Mārupē bija diezgan liels zemesgabalu piedāvājums. Bijām novērojuši, ka liela daļa draugu un paziņu agrāk vai vēlāk nonāk Mārupē. Ieraugot labības laukus, radās tāda lauku stūrīša sajūta, tajā pašā laikā tuvu pilsētai. Un iela ar lielajiem kokiem atgādināja manas bērnības mājas. No rīta bija dzirdamas gaiļu dziesmas. Šī bija vieta, kur vēlējāmies būt. Mūsu māja tika būvēta speciāli darbnīcai. Tā, lai te var notikt nelielas izstādes un varētu darboties. Krāsnis ir tepat atsevišķi nodalītā telpā.
– Kas ir tās lietas, ar ko jums asociējas Mārupe?
Mārupe ir ļoti dinamiska. Šķiet, ka Mārupe aug un aug, un plešas plašumā. Šeit mīt dinamiski un radoši cilvēki, un tāda ir arī vide. Mārupe ir tuvu Rīgai, bet ļoti liels pretstats galvaspilsētai.
– Kad un kā jūs satikāt Marutu?
1996. gada rudenī, tuvojoties dzimšanas dienai, vēlējos izdarīt kaut ko atšķirīgu, un tas “kaut kas” bija manas personīgās Ziemassvētku kartītes. Apzināju cilvēkus, kas varētu tādas radīt, un nonācu pie Marutas. Tikāmies viņas mazajā Ģertrūdes ielas dzīvoklītī, kur ieraudzīju mazu pasaulīti, kas mani ļoti, ļoti aizrāva. Papildus visam bija ļoti spēcīga terpentīna smaka, kas man iepriekš nebija raisījusi tādu stingru asociāciju. Visa porcelāna apgleznošana tādā īstajā izpildījumā ir uz terpentīna eļļas bāzes. Man iepatikās Marutas darbi, mums bija daudz kopīgu interešu. 1997. gada 29. jūnijā mēs apprecējāmies. Viss organiski salikās un likās tik likumsakarīgi, tajā pašā laikā viss bija ļoti liela nejaušība. Man bija ļoti enerģisks darbs ārzemju konsultantu firmā, un Maruta piedāvāja no racionālās atšķirīgu lielu pasauli. Man jau no bērnības apkārt bija cilvēki, kas izrādīja ļoti lielu interesi par mākslu. Mans tētis Francis Raudis (1936–2024) bija maza slavenība – trompetists un populārs mūziķis. Pēc izglītības Maruta nebija keramiķe, viņa beidza grafiskā dizaina studijas, viņas darbi ir diezgan atšķirīgi no keramikas nodaļas absolventu radītā. Darbi ir tikuši kombinēti no dažādiem materiāliem, un izstādes tika veidotas ar tādu agrīnās reklāmas kultūras pieskārienu. Visiem darbiem ir dots nosaukums un klāt nāk savs stāsts, kas raksturīgs tieši Marutai.
– Cik daudz sanāk darboties “Marutas Raudes mākslas centrā” un veltīt laiku Marutas piemiņas turēšanai?
Piemiņas uzturēšana un informācijas apkopošana aizņem ļoti daudz laika. Ziemsvētku un Jaungada laikā biju paņēmis īsu atvaļinājumu, lai strādātu ar arhīva materiāliem un to kārtošanu. Tas tiešām ir izaicinājums. Pats porcelānā veidošanas process ir sadalāms pa stundām un ir ar ļoti lieliem dīkstāves posmiem: no rīta izņemu porcelānu no krāsns un vakarā jau varu atgriezties un pāris stundu pastrādāt. Ikdiena tā ļoti harmoniski sakārtojas un saliekas.
– Kas šajā procesā rada vislielāko gandarījumu un motivē turpināt?
Esmu sapratis to, kādēļ Marutai izstādes atklāšanas bija svarīgākas par dzimšanas dienām un jubilejām, jo tā bija galvenā vieta, kur nāca ciemiņi ar ziediem. Es šo sajūtu esmu sapratis. Katras izstādes veidošana un pabeigšana ir kas neaptverams, un ir sajūta, ka Maruta ir tepat blakus. Tāpat motivē apziņa, ka cilvēkiem šis ir vajadzīgs. Kad nezinātājs uzzina par porcelānu un tu redzi, ka cilvēks ir apmierināts un gandarīts ar iegūto pieredzi, ir sajūta, ka šis ir vajadzīgs.
– Kas būtu jāzina ikvienam par porcelānu?
Visi zina, ka porcelāns ir plīstošs. Daudz mazāk cilvēku zina, ka šis porcelāna process ir ļoti, ļoti ķēpīgs. Kā paši mākslinieki saka – porcelāns ir kaprīzs materiāls. Bet tieši tajā tā burvība slēpjas. Kaut kad pirms gadiem lasīju, ka ir radīts neplīstošs porcelāns, bet, manuprāt, tas vairs nav īsts porcelāns. Burvība slēpjas tieši tajā, ka porcelāns ir trausls, gaistošs un vienā brīdī var saplīst un nebūt. Daudzi cilvēki uz galda liek porcelāna traukus, bet aiz tiem stāv rūpīgs mākslinieka darbs, ražošanas process, ko apvij trauslums.
Mārupes novada Tūrisma un uzņēmējdarbības atbalsta aģentūra