Spuņciems ir Salas pagasta centrs. Vēl 18. gs. sakumā starp Babītes ezeru un Lielupi bijusi kāpa, kurā, vēja darbības rezultātā, bija izveidojusies ieplaka. Spēcīgāku plūdu laikā šeit ezers mēdza savienoties ar upi. 1815. gadā ar zemes īpašnieces (Rīgas pilsētas) atļauju tika izrakts grāvis, lai ezeru uz visiem laikiem savienotu ar upi. Saukts arī par Jaunupi, šis kanāls vēlāk ieguva Spuņņupes vārdu. 1988. gadā Spuņņupe tika aizbērta, lai novērstu Slokas papīrfabrikas piesārņotā ūdens nokļūšanu Babītes ezerā. Spuņciems savu vārdu ieguvis no Spuņņu mājām, kuras minētas jau 1607. gadā veiktajā pagastu revīzijā, 17. gadsimta beigās sācis veidoties ciems.
Nedaudz nostāk no Spuņciema centra atrodas Salas Sv. Jāņa baznīca, kas iesvētīta 1870. gadā. Tā celta tajā pašā vietā, kur jau 1694. gadā atradusies pirmā mūra baznīca – būvēta pēc Heinriha Henikes projekta, Ruperts Bindenšū bija izstrādājis interjera skices. Tā bija celta uz priežu koka pāļiem, kas laika gaitā satrūdēja, un baznīcai sāka plaisāt sienas. Baznīca tika nojaukta, saglabājot vien daļu šūnakmens apšuvuma un svina logu rāmju, diemžēl tika iznīcinātas logu vitrāžas un kokgriezumi. Baznīcas interjers bija salīdzinoši grezns – kokgriezumi bija apzeltīti, krāsoti ar eļļas krāsām, bija griestu gleznojumi. Tagadējā baznīca celta, kombinējot neogotikas, neoromānikas un neorenesanses stilus. Tornis dalīts trīs stāvos, virs durvju portāla rozes logs. Torņa augšdaļā atrodas zvans, kuru sedz pusloka logi ar koka slēģiem. Torņa sānos atrodas šauras loga ailes. Baznīcai ir divslīpju jumts, taču no iekšpuses redzams, ka baznīcas griesti ir līdzeni. Raugoties no ārpuses uz dekoratīvajiem elementiem, redzami sarkanie ķieģeļi, kas labi izceļ baznīcas kontūras, taču lielākie laukumi ir gaiši dzelteni. Baznīcas austrumu daļā ir šķautņaina apsīda, kurā ir trīs pusloka logi. Baznīcā atrodas J. Dēringa darināta altārglezna. Savās ceļojumu piezīmēs Jūliuss Dērings diezgan sīki apraksta gan gleznas tapšanu, gan savus braucienus uz Salas pagastu. Gleznas aizmugurē mākslinieks ir veidojis šādu uzrakstu: “Šo gleznu Salas baznīcai pasūtīja trīs brāļi: Pēteris Belts, Šnoru māju saimnieks, Jānis Belts, Salas muižas nomnieks, un Juris Belts, Pavasaru māju saimnieks. Pirmais no viņiem deva 200 rbļ. sudrabā, otrais – 75 rbļ. un trešais – 25 rbļ. izdevumu segšanai. Gleznu 1872. gadā Jelgavā gleznojis Jūliuss Dērings pēc paša kompozīcijas.” Gleznu uzstādīt palīdzējis skolotājs un ķesteris Vismanis, par mācītāju šajā laikā Salas draudzē kalpojis Tērbatā studējušais Rūdolfs Bergmans.
Kopš 19. gs. otrās puses baznīca ieņēma ievērojamu vietu Salas pagasta sabiedriskajā dzīvē. Šeit darbojās koris, Dāmu komiteja, dažādas biedrības.
Ap 1814. gadu uzbūvēts Salas pagasta nams, sākotnēji kā dzīvojamā māja Salas muižas darbiniekiem. 19. gs. vidū šeit atradās krogs (Baltais krogs), joprojām funkcionējošā senā Rīgas – Prūsijas ceļa malā, netālu no baznīcas un pārceltuves par Lielupi.
- gadā ēka nodota skolas vajadzībām. Tas sakrita ar pirmās atmodas laiku, un skolā notika pasākumi un sarīkojumi, kas gan popularizēja nacionālās idejas, gan sniedza vietējiem iedzīvotājiem iespēju izglītoties dažādos priekšlasījumos. Tika dibinātas pirmās biedrības. 1876. gada Jāņu vakarā Lielupes krastā pie skolas sarīkoja zaļumu svētkus, pirmos plašākā apkārtnē, kas tapa tradicionāli, un Jāņos te ik gadus sabrauca Jūrmalas un tālākas apkārtnes jaunatne. Šī tradīcija tiek kopta arī mūsdienās.
1882. gadā ēku līdz ar 1 pūrvietu zemes nodeva pagastam pašvaldības nama ierīkošanai – pagasta tiesai un valdei.
- gadā dibināta Bibliotēkas biedrība, kas kļuva par pagasta sabiedriskās dzīves vadītāju, tās vajadzībām arī tika ierīkotas telpas pagasta namā. Pēc Pirmā pasaules kara biedrība atsāka savu darbību, veidojot sarīkojumus, izrādes un balles, iesaistot iedzīvotājus teātra spēlēšanā, korī, labdarības pasākumos. 1936. gada maijā, meža dienās, tika veikti labiekārtošanas darbi Pagasta nama apkārtnē. Tika iestādīti divi ozoli – Vadoņa (Kārļa Ulmaņa) un Ģenerāļa (Jāņa Baloža). Vēlāk ap Ulmaņa ozolu tika ierīkota deju grīda, kas kļuva par ilgus gadus iemīļotu vietu zaļumballēm. Kolhoza “Padomju Latvija” laikā ēkā atradās ciema padome, bibliotēka, pasts un kultūras nams. Šobrīd tajā ir Babītes novada pašvaldības Kultūrizglītības centra filiāle “Vietvalži”, kurā darbojas muzejs – apskatāmas Babītes novada vēsturei un aktierim Eduardam Pāvulam veltītas ekspozīcijas. Skvērā pie ēkas uzstādīts vides objekts, kas atveido Salas pagasta simbolu – sīpolu. 1919. gada 30. martā pie Spuņciema notika kauja starp Latvijas armijas vienību un sarkanajiem strēlniekiem, tā nozīmīga ar to, ka stiprināja jaundibinātās armijas kaujas garu, jo tika izcīnīta mazākuma uzvara pret pārspēku.
Spuņciemā bija divas pārceltuves – pāri Spuņņupei un pāri Lielupei. Pirmo likvidēja, kad kolhoza laikā tika izbūvēts pontonu tilts, otro – 1990. gadu sākumā, kad atklāja tiltu pie Slokas.
Kolhoza gados attīstījās Spuņciema daudzdzīvokļu māju būve. 1980. gadā par kolhoza “Padomju Latvija” arhitekti kļuva Zaiga Gaile, kura uzskatīja, ka iespēju robežās ir jāsaglabā senās ēkas un būvniecības tradīcijas, lai tipveida apbūve nenolaupītu katram ciemam raksturīgos vaibstus. Kā piemērs tam varēja kalpot kolhoza ēdnīcas celtne, kas tika veidota rekonstruējot vecu ķieģeļu kūti, kur esošajā daļā izvietots ražošanas bloks, bet piebūvē — piecdesmitvietīga zāle ar vestibilu. Līdzīga esoša mūra ēka rekonstruēta par kolhoza galdniecību, arī kolhoza kantoris tika saistīts ar bijušo pagastmāju vienotā arhitektoniskā ansamblī, kolhoza individuālās apbūves sektora projekti bija mēģinājums darboties tautas tradīciju garā. Visus celtniecības darbus veica kolhozs saimnieciskā kārtā. Zaigai Gailei esot kolhoza arhitektes amatā, tika uzbūvēts bērnudārzs, izveidota Līvānu tipa māju kvartāls Sila ielā, kuru viņa nevēlējās redzēt kā Skalbes aprakstīto “Miera un pieticības malu”, kur visas mājas vienādas. Z. Gaile veidoja kolhoza apbūves ģenerālplānu, iestrādājot tajā dabas apstākļu noteiktu telpisko kompozīciju.
Pretī Spuņciemam ir dziļākā vieta Lielupē – 18 – 20m.
2021. gada sākumā Spuņciemā dzīvesvietu deklarējuši 583 iedzīvotāji.
Par godu Spuņciemam 2020. gada 19. septembrī akcijas “Katram Babītes novada ciemam savu #Laimeskoku!” laikā pie Piņķu ūdenskrātuves iestādīts pīlādzis (lat. nos. – sorbus).
(Informācija sagatavota 2020. gada nogalē).