Rubrikā “Apkaimju cilvēkstāsti” turpinot iepazīt apkaimes ar mūsu novada cilvēku starpniecību, šajā reizē devāmies ciemos uz RIX Rīgas lidostu. Ņemot vērā to, ka lidosta šogad svin savu 50. jubileju, uz sarunu aicinājām novadnieku, VAS “Starptautiskā lidosta “Rīga”” valdes locekli ARTŪRU SAVEĻJEVU, kurš lidostā strādā jau vairāk nekā 20 gadus.
Artūrs Saveļjevs Dzīvesvieta: Mārupes pilsēta, Tēriņu apkaime Profesija / nodarbošanās: VAS “Starptautiskā lidosta “Rīga”” valdes loceklis, pasniedzējs |
– Vai dzīvo Mārupes novadā kopš dzimšanas?
– Sākotnēji mēs visa ģimene dzīvojām Pārdaugavā, Saules alejā pie Māras dīķa. Kad sākās bloku māju celtniecība, ģimenei bija iespēja pārcelties uz dzīvi Pļavniekos, kur nodzīvoju lielu dzīves daļu. Kad iepazinos ar sieviņu, sākām dzīvot Zasulaukā. Domājot par ģimenes pieaugumu, 2008. gadā iegādājāmies zemi Mārupē. Kad pieteicās meitiņa Anna, 2011. gadā uzbūvējām privātmāju. Sanāk, ka Mārupē dzīvoju jau teju 14 gadus.
– Kādēļ par savu dzīvesvietu izvēlējies Mārupes novadu?
– Es sapņoju par privātmāju, jo visu mūžu biju dzīvojis dzīvokļos. Gribēju savu stūrīti. Man šķita, ka tas būtu ļoti labi arī bērniem. Tā kā arī mani vecvecāki bija no Rīgas, mums pietrūka tādu īstu lauku. Tādēļ es sieviņai teicu, ka gribētu, lai kādreiz mums ir sava privātmāja ar pagalmu un dārzu. Tā kā abi ar sievu strādājām Mārupes novadā, tad, lūkojoties, kur labāk dzīvot, sapratām, ka jāskatās tuvāk darbavietai. Lai gan zeme šeit bija dārgāka nekā citos novados, parēķinot ieguvumus, skatījāmies ilgtermiņā. Savu izvēli mēs nenožēlojam, jo, piemēram, līdz lidostai es varu nokļūt tikai astoņās minūtēs, un šis laiks, ko ietaupu un varu veltīt ģimenei, ir neatsverams.
– Ar ko Mārupes novads izceļas uz citu novadu fona?
– Pirmkārt, Mārupes novads ir ļoti latvisks novads. To labi apliecināja gan tālajā 2012. gadā rīkotā referenduma par valsts valodu rezultāti, gan arī ikdienā daudzi kultūras pasākumi, kas novadā tiek regulāri rīkoti.
Tāpat varu teikt, ka, neskatoties uz tuvumu Rīgai, esam zaļš novads, kas rūpējas par dabu un apkārtējo vidi.
Mārupe ir arī uz attīstību vērsts novads, jo redzu, ka daudzas pārmaiņas, kas notiek, notiek uz labu. Šeit jūtamas rūpes gan par uzņēmējiem, gan iedzīvotājiem, ko es jūtu, sadarbojoties ar pašvaldību kā lidostas pārstāvis, tāpat privāti – kā novadnieks.
Tā kā Mārupe ir pievilcīga dzīvesvieta un aizvien vairāk iedzīvotāju izvēlas dzīvot tieši šeit, infrastruktūra ne vienmēr tiek līdzi pieprasījumam. Piemēram, savulaik netikām pašvaldības bērnudārzā, jo bija jāgaida rindā. Meita sākumā gāja privātajā bērnudārzā ar pašvaldības līdzfinansējumu, taču puikam bija iespēja uzreiz mācīties jau tikko izbūvētā pašvaldības bērnudārzā, par ko bija liels prieks.
Gandarījums, ka novadā attīstās uzņēmējdarbība, īpaši tā, kas piedāvā atpūtas iespējas novadā dzīvojošiem cilvēkiem – jaunas kafejnīcas un aktīvās atpūtas vietas.
Mārupes novads ir arī sportisks novads. Sports arī manā dzīvē ir ļoti svarīgs. No bērnības spēlēju futbolu, un tagad arī mans dēls Henrijs jau no piecu gadu vecuma trenējas Mārupes Sporta skolas futbola komandā. Tā kā spēlēju arī tenisu, uzskatu, ka Mārupe ir īsta paradīze tenisistiem. Kortu Mārupē ir gana daudz, tādēļ atliek tikai izvēlēties, kur spēlēt.
Un, protams, tieši Mārupes novadā atrodas Rīgas lidosta. Fakts, ko bieži mēdz aizmirst, jo liekas, ka Rīgas lidostai automātiski ir jāatrodas Rīgā. Vienā no mārketinga prāta vētrām es pat piedāvāju ielikt reklāmu “Mārupes Vēstīs” – “Aizlido no Mārupes uz vairāk nekā 100 galamērķiem!”.
– Kā nonāci līdz darbam aviācijas jomā?
– Diezgan klišejiski. Es, tāpat kā daudzi puikas, bērnībā sapņoju par lidošanu. Man tas šķita kaut kas fantastisks. Vēl tagad, strādājot aviācijā un labi apzinoties fizikas likumus, liekas prātam neaptverami un mazliet maģiski, kad redzi, ka vairākus simtus tonnu smaga lidmašīna paceļas gaisā. Uzskatu, ka šis ir viens no lielākajiem cilvēces sasniegumiem.
Taustāmāka šī sapņa realizācija kļuva 1999. gadā, kad vasarā bija iespēja strādāt Rīgas lidostā. Es vēl biju vecāko klašu skolēns un gribēju nopelnīt savam pirmajam datoram. Mans pirmais amats bija ielidošanas zāles dežurants, un viens no galvenajiem pienākumiem bija stumt pasažieru bagāžas ratiņus, līdzīgi kā filmā “Terminālis” ar Tomu Henku galvenajā lomā. Man ļoti patika darbs lidostā, iespēja būt tuvāk lidmašīnām un būt tuvāk savam sapnim. Patika arī lidostas kā organizācijas struktūra – viss bija ļoti skaidri un saprotami. Es ļoti izbaudīju to vasaras darbu, kura laikā es iepazinos gan ar lidostu, gan ar daudziem lidostas darbiniekiem. Tā es nostrādāju trīs vasaras brīvlaika mēnešus un pie sevis stingri nolēmu, ka pie pirmās iespējas noteikti atgriezīšos.
Savu iespēju atgriezties lidostā es izmantoju jau kā students 2003. gadā 1. aprīlī. Man toreiz bija vienalga, kāds būs darbs vai amats, lai tikai varu strādāt lidostā. Tajā laikā lidot bija vēl diezgan ekskluzīvi, tādēļ arī darbs lidostā skaitījās prestižs. Vakanču bija ļoti maz, un konkursi uz vienu vietu bija ļoti lieli. Kad parādījās vakance aviācijas drošības dienestā, es nekavējoties pieteicos. Konkursu izturēju un uzsāku darbu kā jaunākais drošības inspektors, kura pienākumos bija pasažieru pārbaude pie metāla arkām, bagāžas pārbaude ar rentgenu un patrulēšana terminālī. Aviācijas drošības dienestā nostrādāju nepilnu gadu, kad radās iespēja pāriet darbā uz check in jeb reģistrāciju, jo tolaik šķita, ka tur varētu būt interesantāk. Tur es iepazinos ar savu sievu Ingu, kas uzsāka darbu lidostā, un mēs kopā piedalījāmies check in apmācībās. Man Inga iepatikās uzreiz, tādēļ es izmantoju iespēju un piedāvāju viņai izrādīt lidostu, jo kā nekā es tur jau biju ilgāku laiku nostrādājis un varēju palielīties ar zināšanām. Gājām caur drošības kontroli, un tur kāds no kolēģiem pavilka uz zoba: kas tad tev tur par skuķi? Es uztaisīju nopietnu sejas izteiksmi un atbildēju: “Kāds skuķis – tā ir mana sieva.” Toreiz tas bija nevainīgs joks, kas pēc nepilniem trim gadiem piepildījās – mēs apprecējāmies.
Reģistrācijā nostrādāju līdz 2005. gadam, un tad tika izveidots jauns amats “Neaviācijas mārketinga menedžeris” un tika meklēts darbinieks. Tas bija darbs “Pentagonā”, kā mēs tolaik saucām lidostas administrācijas ēku. Tā kā sāku skatīties karjeras izaugsmes virzienā, pieteicos, tiku finālā, mani pasauca uz interviju un izvēlējās jaunajam amatam.
Tā es kļuvu par pirmo cilvēku, kas lidostā oficiāli sāka atbildēt par neaviācijas biznesu. Tas ir biznesa segments, kas nav tieši saistīts ar aviāciju, – tie ir veikali, kafejnīcas, autostāvvietas, reklāma utt. Šo biznesa daļu vajadzēja attīstīt, jo lidostas tirgū ienāca zemo izmaksu aviokompānijas, un, lai šīs aviokompānijas piesaistītu, lidostai bija būtiski jāsamazina tarifi un steidzami jāattīsta jauni ieņēmumu avoti. Sāku ar komercplatībām lidostas terminālī. Tas bija kaut kas jauns un maz zināms – ko, kā, kādus līgumus slēgt? Atradu kursus Krenfīldas Universitātē Anglijā un braucu mācīties. Paralēli pieteicos uz vairākām konferencēm, kur pierakstīju katru vārdu. Daži blakus sēdošie dalībnieki pat pasmējās, jo redzēja, ka es visu “stenografēju”, bet man pašam šīs zināšanas bija ļoti svarīgas. Diezgan īsā laikā man izdevās būtiski palielināt ieņēmumus terminālī. Tā brīža valdes priekšsēdētājs izteica atzinību un pajautāja, kā vēl vairāk varam palielināt neaviācijas ienākumus. Es ieteicu, ka par katru neaviācijas ienākumu avotu būtu jāatbild atsevišķam darbiniekam, kam par šo biznesa segmentu ir zināšanas. Un tā es uzzīmēju “komerciālā” departamenta struktūru. Pēc tam man izteica piedāvājumu šo departamentu vadīt. Tolaik man bija tikai 25 gadi, un es nebiju drošs, vai pieņemt piedāvājumu, jo nekad iepriekš nebiju vadījis nevienu darbinieku, kur nu vēl departamentu, bet beigās tomēr piekritu. Tā 2007. gadā sāka strādāt Komerciālais departaments un es kļuvu par tā vadītāju. Īsā laikā man bija jāatlasa darbinieki visām neaviācijas komercdarbības sfērām un lielā mērā daudzus arī pašam jāapmāca. Šo departamentu vadīju 10 gadus. Esmu tiešām lepns par to, ka izdevās izveidot labu un profesionālu komandu, no kuriem daudzi tagad ir kļuvuši par spēcīgiem nozares speciālistiem un vadītājiem, kā arī sasniegt labus rezultātus. Piemēram, neaviācijas ienākumu īpatsvars būtiski pieauga un pirmo reizi lidostas vēsturē bija galvenais ienākumu avots, pārsniedzot aviācijas ienākumus.
2017. gadā man piedāvāja darbu lidostas valdē. Mana pirmā reakcija, tāpat kā iepriekš, bija līdzīga – sākotnēji noraidoša, jo zināju, ka lidostas valdes bieži mainījās, bet es savu ilgtermiņa karjeru saistīju ar darbu lidostā. Tajā pašā laikā sapratu, ka šī ir vienreizēja iespēja izmantot savas zināšanas, lai dotu vēl lielāku ieguldījumu lidostas attīstībā, tādēļ piekritu.
Sākoties pandēmijai, aviācija piedzīvoja lielāko krīzi lidostas vēsturē. Nācās taupīt, cik vien iespējams. Ļoti sāpīgi bija samazināt darbinieku skaitu, jo daudzus pazinu personīgi vēl kā kolēģus, strādājot iepriekšējos amatos. Tika samazināts arī valdes sastāvs. Mēs bijām pieci, bet palikām trīs.
Krīzi pārvarējām, manuprāt, diezgan veiksmīgi. Par savu profesionālo darbību, tai skaitā arī pandēmijas laikā, saņēmu labu nozares profesionāļu novērtējumu. Tiku ievēlēts par Starptautiskās lidostu padomes Eiropā (ACI Europe) Komerciālā foruma, kas apvieno Eiropas lidostu komerciālo struktūrvienību direktorus, vadītāju uz diviem termiņiem. Regulāri sanāk uzstāties un dalīties ar pieredzi dažādās starptautiskās nozares konferencēs, piedalīties aviācijas publikāciju tapšanā. Lai gan ik pa brīdim saņemu darba piedāvājumus no dažādām pasaules malām, es redzu, ka šobrīd ir vēl tik daudz nozīmīgu un izaicinošu projektu, kuru īstenošanā es varu dot savu ieguldījumu. Piemēram, jaunā termināļa izbūve, kā arī RIX Airport City jeb lidostas pilsētas attīstība, dzelzceļa savienojums ar pilsētu un daudzi citi. Tie visi ir valstiska mēroga projekti, no kuru veiksmīgas realizācijas ir lielā mērā atkarīga Rīgas lidostas nākotne un tās konkurētspēja. Tādēļ savā ziņā tas ir patriotisms pret lidostu un savu valsti, kas man dod motivāciju palikt un strādāt tur, kur esmu.
– Ko esi mācījies, studējis?
– Sākotnēji es studēju uzņēmējdarbību un ekonomiku. Man šķita, ka tas dod tādu vispārīgu pamatu dzīvē, lai arī ko es tālāk izvēlētos darīt. Līdzīgi bija ar pirmo maģistra grādu, ko ieguvu starptautiskajās attiecībās ar ekonomikas novirzienu.
2012. gadā, kad sapratu, ka savu nākotni vēlos saistīt ar aviāciju, konkrēti lidostām, es pieteicos mācībām maģistra programmā “Lidostu plānošana un vadība” Krenfīldas Universitātē Lielbritānijā.
Pēc maģistrantūras programmas absolvēšanas mani uzrunāja Transporta un sakaru institūts, kas piedāvāja izveidot līdzīgu programmu. Pēc laikietilpīga darba pie programmas izveides 2017. gadā mēs palaidām profesionālā maģistra programmu “Aviācijas vadība” tepat Latvijā. Man bija tas gods būt programmas direktoram pirmo gadu. Programma pastāv nu jau septiņus gadus, un tajā mācās studenti no visas pasaules. Pirms kāda laika veiksmīgi noslēdzām sadarbības līgumu ar Rietumanglijas Universitāti (University of the West of England), kas maģistra programmu atzina par atbilstošu tās standartiem, un šobrīd programmas absolventiem tiek izsniegts gan Latvijas, gan Anglijas augstskolas diploms. Tagad esmu Transporta un sakaru institūta vieslektors un pasniedzu Stratēģisko un pārmaiņu vadību aviācijā. Esmu arī vieslektors Krenfīldas Universitātē Anglijā un mācu lidostas īpašumu menedžmentu. Darbs ar studentiem man pašam dod papildu iespēju, pirmkārt, sekot līdzi aktualitātēm nozarē, otrkārt, paskatīties uz lietām no cita skatpunkta, tā ir fantastiska iespēja man pašam daudz ko iemācīties.
– Kādas ir būtiskākās īpašības un prasmes, kas tavā darbā ir nepieciešamas?
– Noteikti augsta stresa noturība, tāpat spēja pielāgoties pārmaiņām, jo aviācija nestāv uz vietas, visu laiku ienāk jaunas tehnoloģijas un ir jauni izaicinājumi. Piemēram, šobrīd, lai gan pandēmija ir beigusies, ir jauni – ģeopolitiskie – izaicinājumi. Līdz ar to ir tirgi, kas šobrīd ir ciet, un ir jāattīsta jauni lidojumu virzieni.
Vēlme augt, attīstīties un nestāvēt uz vietas. Konkurenti nesnauž, un arī starp lidostām ir asa konkurence. Visu laiku jādomā, kā uzlabot un automatizēt procesus, kā attīstīt jaunus ieņēmumu avotus.
Un, protams, aviācijai ir jāpatīk. Lidosta ir tā vieta, kas dod iespēju tiem, kam patiesi patīk aviācija, kur sevi realizēt un augt.
– Kas tev darbā sniedz lielāko prieku un motivē?
– Mani personīgi lidostas vide pozitīvi uzlādē. Tā ir ļoti dinamiska, un šeit mājo ļoti daudz emociju. Šeit nav garlaicības vai vienaldzības. Šeit cilvēki dodas atvaļinājumos, šeit sākas ceļojumi, šeit ir pirmā saskarsme ar Latviju, šeit dodas darba meklējumos, satiekas ģimenes un mīļotie cilvēki... Lidosta ir kā atsevišķa pasaule, tā ir kā sava veida pilsēta pilsētā. Te ir sava pasta filiāle, savi veikali, kafejnīcas, autostāvvietas, reklāmas objekti, savs zvanu centrs, lojalitātes programma, un, strādājot šeit, tu vari iemācīties ļoti daudz. Motivācija ir būt arī daļai no lidostas labi strādājošā mehānisma, kolektīva, kas tevi atbalsta un uz kuru vari paļauties. Un, tā kā mēs – lidosta – esam būtiska daļa no cilvēku ceļojuma un arī tie, kas atstāj pirmo iespaidu par Latviju, tas motivē darīt darbu tik labi, lai ar mums var lepoties. Un ir patiess prieks, ja cilvēki un arī eksperti Rīgas lidostu labi novērtē. Viens no nozares ekspertiem pēc mūsu lidostas apmeklējuma man reiz pateica frāzi, kas iespiedās atmiņā: “Jūsu lidosta ir kā konfektīte – par visu padomāts.” Un, lai gan šāds novērtējums dod gandarījumu, tas uzliek arī atbildību šo latiņu nenolaist, bet celt vēl augstāk, lai varam lepoties ar mūsu lidostu vēl vairāk.
Mārupes novada Tūrisma un uzņēmējdarbības atbalsta aģentūra