Apkaimes

APKAIMES, KUR MĀJO RODODENDRI UN VELOBRAUCĒJU MATOS PLĪVO VĒJŠ

Ja vēl neesat mērojuši ceļu uz Jūrmalu ar velosipēdu pa Babītes veloceliņu vai pabijuši Rododendru dārzā, tad iesakām. Šajā reizē ceļosim uz divām Mārupes novada apkaimēm - Babītes apkaimi, kas mūsdienās zīmīga ar dzelzceļa staciju un brīnišķīgu veloceliņu, kas ved uz Jūrmalu, un Spilves apkaimi, kas pavasarī vilina ar savu krāšņo rododendru dārzu.  

Spilve ir apkaime Mārupes novada Babītes pagastā, kas vēsturiski veidojusies uz Spilves poldera pie Rīgas rietumu robežas uz ziemeļiem no autoceļa A5.  

Spilvē atrodas arī novadam nozīmīgs tūrisma objekts -  Latvijas Universitātes Rododendru selekcijas un izmēģinājumu audzētava “Babīte”, kas pavasarī un vasaras sākumā vilina krietnu pulku apmeklētāju no malu malām. Turklāt rododendru zieds rotājas arī tagadējā Babītes pagasta ģerbonī un vēsturiskajā Babītes novada ģerbonī. Vairumam Latvijas iedzīvotāju vārds Spilve asociējas ar majonēzes, dažādu mērču un marinējumu burciņu veikalu plauktos, un ne velti, jo uzņēmums SIA “Orkla Foods Latvija”, kam pieder zīmols “Spilve”, mājvietu atradis tieši šeit. 

Savukārt Babītes apkaime atrodas pie Rīgas rietumu robežas abpus Rīgas-Tukuma dzelzceļam  apmēram 10 kilometru no novada centra - Mārupes pilsētas - un 13 kilometrus no Rīgas centra. Nozīmīgs infrastruktūras objekts, kas šķērso apkaimi, ir veloceliņš, kas ved uz Jūrmalu. Apkaimes teritorijā atrodas Mārupes novada pašvaldības Babītes pirmsskolas izglītības iestāde, Mārupes novada bibliotēkas filiāle un daudzfunkcionālais sociālo pakalpojumu centrs "Babīte". Aktīvai brīvā laika pavadīšanai izbūvēts āra trenažieru laukums un badmintona laukums, apskatāmi tādi tūrisma objekti kā Latvijas meža darbinieku vīra kora "Silvicola" dibināšanas piemiņas akmens, kā arī pēc Kerenska rīkojuma nošauto Sibīrijas strēlnieku divīzijas 32 karavīru apbedījuma vieta.  

Nesteidzīgām pastaigām var nodoties arī pēc iedzīvotāju iniciatīvas un rocības izveidotajā nelielajā Pūpes parkā, kas atrodas izbijušā mazdārziņu teritorijā un ieguvis Babītes vēsturisko nosaukumu.  

Vēsturiskais Babītes nosaukums ir Pūpe (Puhpe). Piņķu draudzes baznīcas grāmatā tas pirmo reizi minēts 1708. gadā. Apdzīvota vieta veidojusies ap Pūpes krogu un Pūpes (vēlāk – Babītes) dzelzceļa staciju, kas bija nozīmīgs pieturas punkts toreizējai tranzītsatiksmei starp Rīgu un Jūrmalas ciemiem, iecienītām rīdzinieku vasaras atpūtas vietām. Pusceļā no Rīgas uz Dubultiem, tagadējās Babītes dzelzceļa pieturas tuvumā, Pūpja krogā, ko saukāja par Krējuma kūku krogu (Schmantkuchenkrug), braucot uz Jūrmalu un atpakaļ, tajā pa laikam pūtināja zirgus un baudīja kafiju ar krējuma kūkām. 

Atskatoties vēsturē, I Pasaules kara laikā Babītes stacija bija kā karavīru tranzītpunkts un munīcijas pievešanas vieta frontei. Pie stacijas stāvēja sanitārais vilciens.  Uz Babīti tika vesti ievainotie no Rīgas frontes (Tīreļpurva) Ziemassvētku kauju laikā. Daudzi smagi ievainotie, kuri mira sanitārajos vilcienos, tika apglabāti turpat Babītē. Babītes stacija kā svarīgs stratēģisks mērķis bija arī neatkarības kara laikā, un vairākkārtīgi ap staciju notikušas karaspēku virzības.  

1930. gadā pēc Brāļu kapu komitejas lēmuma sākta pieminekļa celtniecība pie stacijas apglabātajiem. 1963. gadā veikta pārapbedīšana. 1963. gadā pēc veco latviešu strēlnieku iniciatīvas bijušo apbedījumu vietā paaugstinājuma zemākajā (stacijas) galā tika atklāta piemiņas plāksne no melnā granīta. 

Tūrisma un uzņēmējdarbības atbalsta aģentūra 

VĒTRAS APKAIME - VIETA, KUR DABA MIJAS AR CILVĒKA RADĪTO

Vētras apkaimei raksturīga privātmāju apbūve, šeit, laikam ejot, autoceļa Mārupe–Jaunmārupe pakājē mājvietu atraduši lieli novada uzņēmumi, plešas plaši labības lauki un ainaviskas zirgu ganību vietas, te atradīsi arī Medema purva jauno labiekārtoto taku, kur slēpjas arī Mārupītes izteka. 

Vētras ir vieta, kur daba mijiedarbojas ar cilvēku un apliecina cilvēka spītu - radīt, attīstīt un vēlmi dzīvot, jo vēl pirms vairākiem gadu desmitiem liela daļa apkaimes teritorijas bija kūdras derīgo izrakteņu ieguves vieta un pļava. Vētras kā ciems nodibināts 2014. gadā, un teritorijas apbūve turpinās arī patlaban.

Apkaimē atradīsi vienu no novada lielākajām un mūsdienīgākajām pirmsskolas izglītības iestādēm “Mārzemīte”, kas savas durvis izglītojamajiem vēra 2016. gadā un tajā ik gadu zinības gūst aptuveni 270 audzēkņu. “Mārzemītē” ir gaišas un labiekārtotas grupu telpas, liela sporta zāle, plašs foajē dažādiem  pasākumiem, mūzikas kabineti, atsevišķa ēdamzāle, labiekārtoti kabineti atbalsta personālam, kā arī plaša, apzaļumota un skaista āra teritorija ar labiekārtotu un ergonomisku rotaļu laukumu. Ēkas kopējā platība ir 3671,72 m2, kopējā zemesgabala platība ir divi hektāri. Novērtējot vides izglītības un aizsardzības nozīmi, no 2017. gada “Mārzemīte” aktīvi iesaistās Ekoskolu programmā. Veidojot izpratni par vidi, saistot to ar visām mācību jomām, bērniem tiek nostiprinātas 21. gadsimta caurviju prasmes, veidojot attieksmi un vērtības, interesi un līdz ar to arī vēlmi rīkoties, tādējādi veicinot kopējo vides apziņas attīstību.  

Laika posmā no 2017. gada rudens līdz 2018. gada vasarai Rožu ielas un Vecā Mārupes ceļa (C-6) pārbūves ietvaros tika izbūvēts ļoti gaidīts gājēju un velosipēdistu celiņš ar apgaismojumu, kas savieno Mārupes ciemu ar Jaunmārupi. Piecus kilometrus garais gājēju un velosipēdistu celiņš sākas pie pirmsskolas izglītības iestādes “Mārzemīte”, šķērso Jaunmārupes viaduktu, ļaujot gājējiem un velobraucējiem pārkļūt pāri A5 Rīgas apvedceļam (Salaspils—Babīte), un Loka ceļu, ievedot Jaunmārupes ciema teritorijā. Katru dienu te vērojama aktīva gan gājēju, gan velobraucēju kustība, kas var izbaudīt Vētras apkaimes ainiņas.

Vētras teritorijā atrodas arī Medema purvs, kas ir jaunākais mūsu novada tūrisma galamērķis. Lai radītu iespēju sabiedrībai aktīvi pavadīt brīvo laiku dabā, izzinot purvu ekosistēmu, 2023. gadā īstenots projekts “Pastaigu takas labiekārtošana Medema purvā”. Projektā izveidota 1,3 kilometrus gara pastaigu taka ar vairākiem labiekārtojuma elementiem – īpaša dizaina soliem, tiltiem, uzziņas informācijas stendiem, kā arī foto rāmi, lai iemūžinātu rāmo purva ezeriņa ainavu. Mitrāju šķērsošanai vienā no takas posmiem izbūvēta 230 metru gara koka laipa. Visā takas garumā uz kokiem atzīmētas marķējuma zīmes baltā un dzeltenā krāsā, kas palīdz orientēties maršrutā. 

Abpus autoceļam P132 Mārupe–Jaunmārupe kādreizējo kūdras ieguves vietu teritorijās mājvietu atraduši tādi novada lielie uzņēmumi kā SIA “Kreiss”, SIA “Doka”, SIA “Beweship”, “Polipaks NT” un citi. Savukārt Medema purva pakājē atradīsi arī vienu no zināmākajām aktīvās atpūtas vietām – “JIP Mārupīte”, kas atpūtniekus un ūdens prieku cienītājus pulcē no malu malām.

www.marupe.lv

Tūrisma un uzņēmējdarbības atbalsta aģentūra

Tīraines apkaimes viena no vizītkartēm ir “Tīraines staļļu” zirgu ganību lauki Vecozolu ielas pakājē, kas ainaviski mijas ar dzīvojamo māju apbūvi. Paverot grāmatu vēstures lappuses, uzzinām, ka tagadējo “Tīraines staļļu” vietā senatnē slējās Tīriņumuižas ēku komplekss, kas nosaukumu “Turingshof” ieguva 1748. gadā, kad Portena dzimtmuiža nonāca tirgotāja Frīdriha Tīringa īpašumā.1 Tā arī cēlies apdzīvotās vietas nosaukums. 

Tīraines ciems robežojas ar Jelgavas šoseju, kas 20. gadsimta vidū attīstījies kā Tīraines kūdras fabrikas ciemats, vēsturiski daļēji atradies Mārupes pagasta teritorijā 20. gadsimta 20. - 30. gados (Šosejciems). Apkaimē raksturīgas gan daudzdzīvokļu mājas, gan pagājušā gadsimta apbūve, gan 2000. gadu sākumā uzbūvētie Vecozolu nami un Spulgu nami. Gar ciema robežu ir dzelzceļa līnija, kur no dzelzceļa stacijas “Tīraine” līdz galvaspilsētas centram var nonākt vien 13 minūšu laikā.

Tīraines apkaimē atrodas Mārupes pamatskola, kura laika gaitā piedzīvojusi būtiskas pārvērtības un ievērojami paplašinājusies, nodrošinot mācību procesu teju 1000 audzēkņiem. Pēdējā skolas rekonstrukcija veikta 2019. gadā, kad skolai piebūvēts jauns korpuss, un 2020. gadā atklāts jauns sporta laukums. Te atradīsi arī vienu no novada bērnudārziem “Zeltrīti”, kura būvniecība tika īstenota no 2009. līdz 2010. gadam. Zīmīgi, ka šis bija pirmais projekts Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas, ko izdevās īstenot ar publiskās un privātās partnerības palīdzību.

Apkaimes sirdī savu mājvietu radusi arī iedzīvotāju lolota BMX velobraucēju kustība. Iedzīvotāji, apvienojoties biedrībā, pašu spēkiem sadarbībā ar Mārupes novada pašvaldību (turpmāk – Pašvaldība) izveidojuši iespaidīgu BMX sporta parku. Aktīvās atpūtas parkā izbūvēta BMX trase ar četrus metru augstu starta kalnu un dažāda veida virāžām, skrituļošanas laukums, kas ziemā tiek izmantots slidošanai un hokejam. Izveidoti arī basketbola un vingrošanas laukumi. BMX trase piedāvā iespēju bērniem un jauniešiem aktīvi pavadīt laiku, pilnveidojot savas prasmes braukšanā ar velosipēdu pa BMX trasi. Gadu gaitā kustība attīstījusies un patlaban BMX trasē norit plašāka mēroga BMX velobraucēju sacensības, pulcējot sportistus no malu malām.

2021. gadā Pašvaldība blakus BMX trasei izveidoja Mārupes “Pump Track” asfalta velotrasi. Tajā integrēti dažādi inovatīvi elementi un unikāla asfalta bļoda, kas vizuāli pārtapusi par pašmāju grafiti mākslinieka Kiwie mākslas darbu – brokastu pārslām ar zemenēm. 

Tīrainē vecās Jelgavas šosejas tuvumā var pamanīt arī pa kādai biroju ēkai. Te atrodas arī viens no novadā zināmākajiem uzņēmumiem SIA “SilJa”, kas nodarbojas ar lauksaimniecības, meža un komunālās tehnikas tirdzniecību, rezerves daļu, garantijas servisa un apkopju nodrošināšanu, veiksmīgi darbojoties jau kopš 1995. gada. Mājvietu Tīrainē radusi arī  “Biznesa Vēstniecība”, kas apmeklētājiem tika vērta 2018. gada vasarā, piedāvājot kopstrādes telpas, telpas pasākumiem un kalpo kā tikšanās vieta gan uzņēmējiem, gan iedzīvotājiem.

Tīraines apkaime pārsteidz ar savu iedzīvotāju aktivitāti un spēju apvienoties vienotu mērķu vārdā. Te dzīvo mākslinieki, interesanti cilvēki un “Tīraines staļļos” - pat zirgs "King of the Dance", kurš kopā ar Latvijas sportistu Rihardu Snikus pērn ieguva Pasaules čempiona titulu paraiejādē. Apkaime glabā vēl daudz stāstu, kurus tā vien gribas izzināt… 

1 “Mārupes novads Māras zīmē” Ilze Būmane, Mārupes novada Dome, 2015. gads  – 12. lpp. 

www.marupe.lv 

https://silja.biz/ 

Sabiedrības informēšanas un multimediju nodaļa

Sīpoli, arbūzi un zivis - ūdeņu ieskautā Salas apkaime

Salas apkaimes iedzīvotāji nudien dzīvo gluži kā uz salas, jo no vienas puses to ieskauj Lielupe, bet no otras – Babītes ezers. Cilvēki iemīlējuši šo vietu mežu, bagātīgo ūdeņu un ērtā ģeogrāfiskā novietojuma dēļ. Šeit dzīves ritums šķiet lēnāks, tuvāks dabai. Šī ir izcilā latviešu aktiera Eduarda Pāvula un jaunlatvieša Kaspara Biezbārža dzimtā puse, kā arī leģendārā dāliju selekcionāra Kārļa Ruka dzīves vieta. Šo izcilo personību piemiņu glabā Babītes Kultūrizglītības centra filiāle  Salas pagastā -  “Vietvalži”, kas ir centrālā pulcēšanās vieta apkaimes iedzīvotājiem svētku laikā. 

18. gadsimtā Salas muižas nomnieks, hercogs Ernsts Pēteris Bīrons, muižā ierīkoja lielu zirgaudzētavu, kurā tika audzēti aptuveni 150 sugas zirgu. Muiža tolaik vēl atradās uz salas, un tieši zirgaudzētavas pastāvēšanas laikā dzīvojamā ēka tika pārcelta uz sauszemi, bet uz salas palika staļļi un manēža. Līdz mūsdienām saglabājies Lielupē esošās saliņas nosaukums – Zirgu sala¹.

Šodien Salas apkaime asociējas ne ar zirgiem, bet ar arbūziem, melonēm, kartupeļu čipsiem un sīpoliem. Sīpolam šīs apkaimes vēsturē ir īpaša nozīme. Latvijā sīpols ir pazīstams kopš 16. gadsimta, kad no Bizantijas ievesto augu šurp pa Daugavu nogādāja krievu tirgotāji. Salas pagasts ir viena no pirmajām vietām Latvijā, kur to sāka audzēt un kultivēt. Pateicoties smilšainajai augsnei, tie labi padevās. Drīz vien sīpols kļuva ne vien par papildinājumu zemnieku uzturā, bet arī par dažas labas saimniecības ekonomiskā uzplaukuma pamatu. Sīpolam ir arī simboliska nozīme – kārtu pa kārtai var lobīt arī Salas apkaimes vēsturi, kurā vietējie ļaudis ierakstījuši sīkstuma, nepadošanās, izturības, radoša gara un dzīvotspējas lappuses. Sīpolam par godu ik gadu augustā tiek rīkoti “Sīpolu svētki”². 

Tie, kuriem sīpoli ne visai “iet pie sirds”, daudz labprātāk notiesā tepat Salas apkaimē audzētu arbūzu vai meloni, kas prasmīgi izaudzēti Kondratjuku dārzā. Arbūzi un melones izaug tik saldi un sulīgi, ka ēdāji bieži vien netic to vietējai izcelsmei, tādēļ saimnieki ap augļu gatavības laiku svētdienās rīko ekskursijas, lai apmeklētāji paši savām acīm redzētu arbūzu lauku. 

No viena garduma pie cita. Šķiet, ka Salas apkaime ir īsta gardēžu paradīze, jo te top arī Latvijā un pasaulē pazīstamie “Long Chips” kartupeļu čipsi, kas piedzīvoja strauju popularitātes kāpumu pēc tam, kad Holivudas aktrise Sāra Džesika Pārkere par tiem atzinīgi izteicās savā “Instagram” kontā. Aptuveni 95% no kompānijā “Pērnes L” ražotās produkcijas tiek eksportēti uz Eiropas Savienības, Āfrikas un Tuvo Austrumu zemēm, tāpat viens no kompānijas noieta tirgiem ir Brazīlija³. 

Apkaimi ieskaujošie ūdeņi ir bijuši pamats arī zvejniecības attīstībai. Par tiesībām zvejot Babītes, Lielupes un Gātes ūdeņos savulaik cīnījās Rīga un Kurzemes hercogiste, un konfliktu (dažkārt bruņotu) risināšanai tika slēgti pat starpvalstu līgumi. Visvairāk zvejotās zivis: zuši, līdakas, plauži. Zušus (dzīvus) veda pārdot uz Rīgas tirgu, žāvētus un krecētus (želejā) lietoja pašu uzturam. Zušu zvejā izmantoja katicas, kūrus un murdus. Zušu zvejai izmantoja t.s. “kārbas”- lielas un smagas laivas, tās būvēja vietējie amata meistari⁴. Ne velti Salas pagasta ģerbonī ir attēlotas līdakas.  Tās joprojām visai brangas izmēros sastopamas Babītes ezerā.

Babītes ezers ir lagūnas tipa ezers, kas izveidojies aptuveni pirms 3000-4000 gadiem, no Litorīnas jūras atdaloties seklam līcim. Ezerā ir viena 27 hektārus liela sala. Tam ir dūņaina gultne, kur dūņu kārtas biezums var sasniegt pat piecus metrus. Babītes ezerā dzīvo 17 zivju sugas, tai skaitā līņi, karūsas, plauži, līdakas, asari, raudas, zuši. Seklais aizaugušais ezers un tā apkārtne ir nozīmīga putnu koncentrācijas vieta. Šeit konstatētas 184 putnu sugas, no kurām 36 ligzdo ezera apkaimē. 15 no šīm putnu sugām ir Eiropā apdraudēto skaitā, tādēļ 1957. gadā tika izveidots Babītes ezera dabas liegums.

Līdz 19. gadsimta sākumam bija viens savienojums ar Lielupi ezera rietumu galā — Gāte. Lielupes ūdeņi ezerā ieplūda tikai palu laikā. 1816. — 1817. gados tika izrakta Spuņupe, kas ezeru savieno ar Lielupi iepretim Valteriem. 20. gadsimtā tā aizbērta un to šķērso Jūrmalas apvedceļš A10. 1988. gadā ezera ziemeļaustrumu galā izrakts Varkaļu kanāls uz Lielupi, tādējādi nodrošinot caurplūdi visa ezera garumā⁵. Babītes ezers ir arī “Natura 2000” teritorija. 

Arī saistībā ar Varkaļciemu ir kāda interesanta leģenda. Varkaļciems izaudzis ap Varkaļu mājām un krogu. Krogs pastāvējis līdz pat II Pasaules karam. Vēl 20. gs. sākumā bija saglabājusies kāda interesanta zvejas tradīcija – purgāšana jeb Upes kāzas. Tajā piedalījās visi apkārtnes zvejnieki, nostādot laivu pie laivas, izveidojot tādu kā žogu. Tīklus izvilka visā upes platumā, zivis tajos dzina, baidot ar troksni, ko radīja airu dauzīšana pret laivu malām. Vēlāk loms tika dalīts, bet Varkaļu krogā rīkotas dejas⁶.

Salas apkaimei piederīga arī attālā apdzīvotā vieta Kūdra. Sākotnēji Kūdra saistīta ar Ķemeriem – jau 19. gs. beigās Ķemeru dziedniecības iestādēs sāka lietot kūdru kā ārstniecisko vannu un aplikāciju sastāvdaļu, kas ar savām unikālajām siltumvadīšanas un ķīmiskā sastāva īpašībām spēja dot lielisku ārstniecisku efektu. Kad 20. gs. 30. gados dr. Lībietis kopā ar inženieri J. Baumani pamato kūdras kā kurināmā rentabilitāti Ķemeru peldu iestādēs, sākas intensīva kūdras purvu izstrāde tieši kurināmā apgādes vajadzībām. Tas turpinās arī II Pasaules kara (vācu okupācijas) laikā, kad Ķemeru – Slokas kūdras purvā uz laiku tiek nodarbināti jaunieši no darba dienesta, kur bija vispirms jānokalpo trīs mēnešus, lai varētu pieteikties studijām augstskolā. 1995. gadā uzcelta tagadējā Kūdras stacija (tai piegulošā apkārtne pieder Jūrmalas pilsētai), tomēr ciema lielākā daļa, kur atrodas vien dažas dzīvojamās mājas, bet pārsvarā vasarnīcas un mazdārziņi, ir piederīga Salas pagastam⁷.

Tik tuvu galvaspilsētai, bet vienlaikus tik tuvu dabas pirmatnīgumam – tāda ir Salas apkaime. Pilna garšu, vēsturisku leģendu, ūdeņu un zivju, lepnu un izturīgu ļaužu. 

Sabiedrības informēšanas un multimediju nodaļa

¹ news.lv/Rīgas Apriņķa avīze

² news.lv/Rīgas Apriņķa avīze

³ www.db.lv

⁴ www.marupe.lv

⁵ lv.wikipedia.org

⁶ www.marupe.lv

⁷ www.marupe.lv

Dzīve gurķīša krastos

Šajā reizē dodamies uz Piņķu apkaimi. Nostājies Rīgas ielas malā un aizver acis. Vai dzirdi, kā dun zirgu soļi, skan baznīcas zvans un krogā kāds uzsauc bārmenim vēl pēc viena mēriņa? Šī apkaime glabā tik daudz stāstu un leģendu! 

Piņķu apkaimes vēsture cieši saistīta ar Beberbeķu un Piņķu muižām. Piņķu muiža kopš viduslaikiem piederēja Rīgas pilsētai un bija tās landfogtija (lauku pārvaldes iecirknis), kas bija nepieciešams, lai Rīgu kara laikā apgādāt ar pārtiku¹.  Pirmo reizi Piņķi, dažos laikos saukti arī par Salienu, minēti 1225. gadā. Piņķu muižu nodibināja uz sešām zemnieku sētu zemēm. Pēc muižas izveides zemnieki zemi dabūja citās vietās. Muižas izveidi pavadīja arī tiesu darbi – trīs mērnieki iesūdzējuši Piņķu veco māju saimniekus tiesā, jo tie viņus briesmīgi lamājuši – par buļļiem un aitām saukājuši, rokas vicinājuši un ar bisēm draudējuši. Vēlāk tiesā Piņķu veco māju saimnieki atzina, ka to visu darījuši aiz lielām bēdām, jo jāšķiras no dzimtām mājām un lūdza piedošanu². Savukārt Beberbeķu muižas, kas arī nonāca Rīgas pilsētas īpašumā, 1805. gadā, kad muižai pievienoja arī daļu no netālās Piņķu muižas zemnieku sētām, saimniecības pārziņā bija 38 zemnieku sētas, trīs krogi, ūdensdzirnavas un divas pusmuižas³.

Piņķu apkaime, līdzīgi kā viss Babītes pagasts, ir ievērojami cietis visos karos, kuri Latvijai ir gājuši pāri. Apkaimes novietojums trīs vēsturiski nozīmīgu ceļu krustpunktā, ka arī Rīgas tuvums ir bijis pamats interesantiem notikumiem vēsturē. Piemēram Beberbeķu muižas drūmais meža nostūris izsenis bijusi laba paslēptuve no Rīgas izraidītiem ļaundariem vai uz Rīgu bēgošiem zemniekiem⁴. 

Tomēr viena no pamanāmākajām celtnēm Piņķu apkaimē ir izcilā arhitekta Johana Daniela Felsko projektētā Piņķu baznīca, kas uzcelta 1874. gadā. Lakoniski askētiskā dievnama gotisko dekoru izceļ sarkanā ķieģeļa pretstatījums apmestajām un balsinātajām mūra sienām. Vēsturiski Piņķu draudze ir bijusi vairāk vāciska, līdz pat 19. gadsimtam tās mācītāji nav pratuši latviešu valodu, tāpēc vietējie zemnieki labprātāk apmeklēja Annas baznīcu⁵. Vācu draudzes locekļi 18. un 19. gadsimtā sadāvināja baznīcai samērā greznu inventāru (zvanu, apzeltītus un sudraba kulta traukus, ērģeles, altārgleznu 100 sudraba rubļu vērtībā)⁶, no kuriem daļa arvien esot saglabājusies un tiekot lietota. 

Padomju laikā Piņķu baznīcai draudēja slēgšana un pārtapšana par graudu noliktavu, traktoru remontdarbnīcu vai sporta zāli. Pateicoties Bulduru dārzkopības tehnikuma direktoram M. Eihem⁷ un 20 draudzes locekļiem, kas, riskējot ar savu drošību,  parakstīja galvojuma vēstuli Babītes ciema padomei un Reliģijas un kulta lietu padomei, apņemoties nodrošināt baznīcas ēkas un draudzes mantas pārvaldīšanu, baznīca paliek neskarta⁸.

Parasta lieta – kur baznīca, tur arī krogs! Zemniekam jau ārpus mājas nebija kur iet kā tikai uz baznīcu vai krogu. Krogā (daudzviet teica – krogū) varēja ne tikai iedzert, tur nolīga kalpus un norunāja maiņas vai citāda veida tirdznieciskus darījumus (un sadzēra magaričas), uzdancoja un jaunie noskatīja savu nākamo laulāto (bieži gan vecāki norunāja precības, jaunajiem nemaz nezinot - pirmo reizi viens otru ieraudzīja tikai pie altāra, tā mēdza notikt vēl ap 1880. gadu). Dažreiz krogā arī izkāvās un vienu otru aplaupīja⁹.

Apkaimes piesātināto vēsturi izzināt palīdz unikāls, Latvijas citos novados pēc līdzības neatrodams projekts un tūrisma objekts -  Brīvdabas vēstures ekspozīcija “Izauklētā brīvība Babītes pagastā". Projektā realizētie astoņi ekspozīcijas objekti apzināti izvietoti tajā Babītes pagasta teritorijā, kas pieguļ Piņķu ciemam un apkārtējiem mazciemiem. Bez vēsturiskās informācijas novada apceļotāji var iepazīt arī vēsturisko un nu jau zudībā gājušo veco mazciemu vietas – Pluģu, Vīkuļu un Dumpju ciemus. 

Piņķu apkaime var lepoties arī ar vairākām ūdenstilpnēm. Viena no Piņķu iedzīvotāju iemīļotākajām pastaigu vietām ir 1,5 km gara, labiekārtota promenāde apkārt Piņķu ūdenskrātuvei, kuru vietējie mīļi dēvē par gurķīti tā formas dēļ. Ūdenskrātuvē ir iespējams nodarboties arī ar ūdensslēpošanu. Vasarā pie ūdenskrātuves tiek rīkoti dažādi pasākumi, savukārt 2020. gadā akcijas “Katram Babītes novada ciemam savu #Laimeskoku!” laikā pie Piņķu ūdenskrātuves tika iestādīti koki, kur katrs no tiem simbolizē kādu no ciemiem. Otra ainaviska ūdenstilpne ir Beberbeķu dzirnavezers – kādreizējais dzirnavu dīķis. Tā pirmssākumi meklējami 1662. gadā, kad Rīgas varkaļu cunftes meistars H. Veters ieguva savā īpašumā neapdzīvoto Baložu sētu un ierīkoja tur ūdensdzirnavas, kuru rats grieza arī vara pārstrādes manufaktūrā izmantojamās ierīces. Dzirnavas varēja apstrādāt 50 mārciņas vara dienā¹⁰.

Piņķu apkaime iezīmējas ar vēl kādu unikālitāti – te mājvietu radušas vairākas starptautiskās skolas – “Exupery” starptautiskā vidusskola, “International School Of Latvia” un “King´s College Latvia”. Savukārt Babītes vidusskola var lepoties ar faktu, ka astoņdesmitajos gados bija viena no modernākajām skolām, kas projektēta ar sporta kompleksu un peldbaseinu¹¹. 

Piņķu apkaimē katrs atrod sev nodarbošanos – tiem, kuriem patīk slidot, dodas uz ledus halli, zirgu mīļotāji – uz staļļiem, golfa spēlētāji – uz golfa laukumu, piknikotāji uz Beberbeķa ezermalu, tie, kam jaunu vesti vajag, tie uz “Via Jurmala Outlet Village” iepirkties, bet vēl citi nobauda garšīgu kafiju, kādu gardu smalkmaizīti un nesteidzīgi bauda dzīvi turpat gurķīša krastos. 

Sabiedrības informēšanas un multimediju nodaļa

¹ www.wikipedia.org

² www.marupe.lv

³ www.apkaimes.lv

⁴ www.marupe.lv

⁵ www.marupe.lv

⁶ Broce J.K. „Zīmējumi un apraksti” 2. sējums, Rīga: Zinātne, 1996., 336. lpp.

⁷ www.pinkudraudze.lv

⁸ www.marupe.lv

⁹ www.marupe.lv 

¹⁰ Rita Kristsone “Līdumnieku zeme Mārupe”, 13.lpp

¹¹ www.marupe.lv

Jaunmārupes apkaime – vieta, kur mājo Mārupes gurķis un pirmais golfa laukums Latvijā

Jaunmārupes apkaime neapšaubāmi ir ar savu šarmu un vēsturi, turklāt bagāta ar nozīmīgiem novada aktīvās atpūtas objektiem un plašām dabas un lauku teritorijām. Te mājo Mārupes gurķis, Latvijas vecākais golfa laukums un var sastapt zirgus, savvaļas govis, dažkārt ciemos ieklīst pat kamielis “Jaša” no blakus apkaimes.

Uz Jaunmārupi šoreiz dodamies ar velosipēdu, un ne velti, jo 2019. gadā, pārbūvējot Rožu ielu un Veco Mārupes ceļu, tika izbūvēts piecus kilometrus garš gājēju un velosipēdistu celiņš, kas savieno Mārupes ciemu ar Jaunmārupi. Tas sākas pie pirmsskolas izglītības iestādes “Mārzemīte”, šķērso Jaunmārupes viaduktu, ļaujot gājējiem un velobraucējiem pārkļūt pāri A5 Rīgas apvedceļam.

Uzbraucot uz Jaunmārupes viadukta, skatam paveras ciemata vizītkarte – ūdenstornis, kura pakājē vasarā tiek svinēti lielākie Mārupes novada svētki – bērnu un jauniešu svētki “Ar vasaru saujā”, Līgo svētki, novada svētki, pulcējot ļaudis no malu malām. 

Kreisajā pusē otrpus šosejai uz nelielās ūdenskrātuves pavīd dzeltena automašīna un iespaidīga piepūšama lidmašīna, kas pievelk skatienu un liek uzdot jautājumus. Te mājo “Mārupe Wake Park”, kuru izveidojusi grupa kaislīgu veikborda entuziastu. Parks ir viens no plašākajiem Baltijā ar trim braukšanas trasēm un iespaidīgu piepūšamo ūdens atrakciju parku.

Aiz Jaunmārupes ūdenstorņa lepni slejas jaunākā pašvaldības pirmsskolas izglītības iestāde “Zīļuks”, kas ir lielākais un modernākais bērnudārzs novadā – tā teritorijas kopējā platība ir 3,4 hektāri, savukārt pati ēka ir 6200 m² liela un to apmeklē teju 400  bērnu. Bērnudārza ēkas arhitektūras koncepta pamatā ir Margaritas Stārastes pasakas “Zīļuks” tēma – mazā Zīļuka raibie piedzīvojumi dažādiem notikumiem bagātajā dzīves ceļā, kas atainojas ēku kompleksa izvietojumā, simboliski iezīmējot mazā cilvēka līkumoto ceļu pretī zināšanām. Bērnudārzs ir viena no energoefektīvākajām pašvaldības jaunbūvēm novadā un atzīta par 2021. gada vienu no labākajām būvēm Latvijā, skatē “Gada labākā būve Latvijā 2021” iegūstot trešo vietu nominācijā “Koka būve”.¹

Iebraucot ciemā, Mazcenu alejas labajā pusē slejas neliela ēka ar senu auru – Švarcekmuiža jeb Švarcenieku muiža, kas ir viena no senākajām ēkām novadā. Muiža celta 1826. gadā kā muižnieka Švarca Pierīgas vasaras mītne un tikusi izmantota medību un atpūtas mērķiem. Ēkā šobrīd savu mājvietu radis dienas centrs “Švarcenieki”, bet senāk tā izmantota gan kā bibliotēka, gan skola un kara laikā – pat hospitālis. Švarcenieku muižai 2016. gadā piešķirts vietējās nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss.1

Tālāk jau iebraucēju skatu piesaista 110 metru garais tunelis gaisā, kas slejas pāri ceļam un savieno Jaunmārupes pamatskolas ēku kompleksu. Skola gadu gaitā piedzīvojusi būtiskas pārmaiņas un ievērojami augusi apmēros. Sākotnēji tā celta sākumskolas vajadzībām un bijusi Latvijā pirmā par pašvaldības līdzekļiem pilnībā no jauna uzceltā skola, kas nodota ekspluatācijā pēc neatkarības atjaunošanas mūsu valstī. Skola dibināta 2005. gada 8. augustā, un tās atklāšanā piedalījusies pat tā brīža Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.1 

Dodoties tālāk pa Mazcenu aleju, labajā ielas pusē paveras Jaunmārupes ciemam raksturīgās daudzdzīvokļu mājas, vizuāli atpazīstamas pēc arhitektes A. Skujiņas sarkano ķieģeļu arhitektūras. Māju ielokā paslēpusies arī privātā Mārupes Tenisa skola.

Mēs gan savu ceļu turpināsim, nogriežoties pa kreisi uz Jaunmārupes dabas parka pusi pirms veikala “Klements un Pēteris”, kurā vēl mājo mazpilsētas nelielo veikaliņu gars un, šķiet, vienuviet var atrast un iegādāties visneiedomājamākās lietas. 

Tepat ap stūri jau leknu priežu bagātais Jaunmārupes dabas parks ar iestaigātām taciņām un putnu čalām. Parkam piegulošajā teritorijā atrodas ūdenstilpes “Pavasari” un “Ūdensrozes”, kuru krastos slejas lielākais un modernākais rotaļu laukumu komplekss novadā. Ikdienā te var dzirdēt bērnu čalas un smieklus. 

Blakus atrodas arī 2018. gadā atjaunotais, starptautiskām futbola laukuma prasībām atbilstošais Jaunmārupes pamatskolas stadions, kas pulcē sportistus no malu malām. 

Tālākais ceļš mūs ved atpakaļ uz Mazcenu alejas pusi gar ūdenskrātuvi “Ūdensrozes”, kura piesaista savu uzmanību ar tajā izvietoto krāšņo strūklaku. Taciņas galā dīķa malā iekārtota neliela omulīga atpūtas vieta, kur var uz brīdi atvilkt elpu, palūkoties uz strūklaku un dīķī mītošajām pīlēm. Uz brīdi klusums, kuru neviļus iztraucē skaņas no nelielā mūzikas instrumentu parka turpat priežu ielokā.

Mazcenu alejā dīķa pakājē slejas vēl viena zīmīga pašvaldības ēka, kur mājo Mazcenas bibliotēka, pieejami sociālā dienesta un medicīnas pakalpojumi.

Dodoties tālāk pa Mazcenu aleju, redzam jau kafejnīcu “Laura”, labajā ceļa pusē skrienošie var nobaudīt “Coffe Stop” kafiju un kādu saldumu. Šķērsojot nelielo upīti Neriņu, skatam paveras atjaunotā Mārupes Mūzikas un mākslas skolas ēka, kas vērusi durvis nupat februārī. Skola piedzīvojusi ievērojamas pārvērtības – rekonstruēta divstāvu ēka 1024 m² platībā un izbūvēta jauna četrstāvu piebūve 2267 m² platībā, nodrošinot interešu izglītību apguves iespējas līdz pat 600 bērniem. Atskatoties vēsturē, Mārupes Mūzikas un mākslas skola tika izveidota 2000. gadā un par skolas ēku tika pielāgota bijusī kolhoza ēka. Arī senatnē vieta bijusi iecienīta mūziķu aprindās, un šeit savus mēģinājumus aizvadījusi pat latviešu leģendārā grupa “Sīpoli”.¹

Netālu no Mārupes Mūzikas un mākslas skolas atrodas arī uzņēmums “Mārupes siltumnīcas”, kur aug Mārupes gurķi un tomāti, kas godam nes novada vārdu pasaulē. Uzņēmums ir ar senu vēsturi un attīstījies no kādreizējā kolhoza “Mārupe”, 1989. gadā dibinot uzņēmumu SIA “Mārupe”. Pateicoties uzņēmuma siltumnīcām, kas šobrīd nodrošina gurķu un tomātu ražu visu augu gadu un naktī spoži izgaismo debesis, pašvaldība apsvērusi iespēju ietaupīt uz ielu apgaismojumu ciematā, bet iedzīvotājiem jāparūpējas par biezākiem aizkariem.²

Tagad laiks doties uz vēl diviem zīmīgiem Jaunmārupes apkaimē esošiem objektiem. Pie Mārupes Mūzikas un mākslas skolas pagriezienā dodamies pa labi un mērojam ainavisko ceļu, kur ogu un sēņu bagātos priežu mežos pamīšus izvietojušās privātas saimniecības, zirgu ganību vietas, kukurūzas lauki un pļavas. Pēc aptuveni četriem kilometriem ceļš sadalās – viens no tiem ved līdz pat atpūtas un kempinga vietai “Bejas”, ko vasarā īpaši iemīļojuši atpūtas un peldes cienītāji. Kompleksa, kas atrodas “Božu” ūdenskrātuves krastā, īpašo gaisotni veido atpūtas vietu iekārtojums un dabiskums – viss darināts no koka ar siltu mīlestību pret dabu.

Otrs ceļš ved līdz golfa laukumam – golfa klubam “Viesturi”, kas ir vecākais Latvijā. Tā laukums tika atklāts 1998. gada jūlijā. Laukuma platība ir 25 hektāri, tajā ir deviņas bedrītes. Laukums ir piemērots gan golfa turnīru rīkošanai, gan ikdienas spēlei, gan korporatīvo pasākumu un privātu svinību organizēšanai.³

Stāstu par Jaunmārupes apkaimē aplūkojamo varētu turpināt, jo te mājvietu radušas arī citas atpūtas vietas pie ūdenstilpēm, novadam nozīmīgas zemnieku saimniecības, viesu nami, kas tikai bagātina mūsu novadu.

Sabiedrības iesaistes un mārketinga nodaļa

¹ marupe.lv

² marupesiltumnicas.lv

³ viesturi.com

Skultes apkaime – lavandu mākoņi, priedes un militārais mantojums

Skultes apkaime labi pazīstama ne vienam vien sēņotājam, jo to raksturo ne tikai lidosta un militārais mantojums, bet arī staltu priežu meži. Lielākā apdzīvotā vieta šajā apkaimē ir Skulte – ar savu šarmu un spraigu vēsturi. 

Apkaimei cauri tek novada mazupīte - Neriņa, kas iztek no Medemu purva rietumu daļas un, saplūstot ar Dzilnupi tās polderī, ietek Babītes ezerā. Lai arī 1958. gadā tās lejtece ir nobīdīta par aptuveni vienu kilometru, tieši lejpus Skultes ciematam veidojas tās interesantākā vieta, kur saglabājušies upes agrākie loki¹.

Ielu, kas taisna un plata kā pats skrejceļš, tā arī dēvē - Skultes iela. Tā ved cauri visam ciemam, līdz lidostas vērotavas pauguriem, kur lieli un mazi ar acīm pavada lidmašīnu pacelšanos un nolaišanos uz lidostas “Rīga” skrejceļa. Kā jau nojaušat, kad saruna par Skultes apkaimi, nevar nepieminēt lidmašīnas, tādēļ mazliet atskatīsimies vēsturē. 

Baltijas flotes jūras aviācijas pirmsākums Skultes karaspēka daļā saistīts ar 1948. gadu, kad te tika organizēti Augstākie virsnieku kursi (AVK) un vienlaikus ierīkots aerodroms. Sākumā Skultē nebija nekā, tikai vecais skrejceļš, mazs veikaliņš un viena māja. Skrejceļš Skultē bija vēl no Ulmaņlaikiem, kad tur bijusi lidlauka vieta skrūves/propelleru un virzuļu lidmašīnām. Toreiz tie bija pirmie lidaparāti. Uz skrejceļu veda vecais metāla seguma pievedceļš, kas tika izmantots līdz pat 1959. gadam. Visticamāk, veco skrejceļu uzbūvējuši vācieši Otrā pasaules kara laikā².

Pēc Otrā pasaules kara Skultē sāka veidot jaunu militārām apmācībām nepieciešamo infrastruktūru - radioklases, sakaru dienestu, medicīnas punktu, materiālu noliktavas, kā arī barakas. Tā Skultes ciems kļuva par militāro ciematu³. Savukārt tam piegulošā lidosta attīstījās kā Skultes karaspēka daļas jūras aviācijas lidosta.

Kad Latvija kļuva par neatkarīgu valsti, vienlaikus eksistēja gan militārā, gan civilā aviācija. 1993. gadā lidosta no agrākās karaspēka daļas Skultē pārņēma visu teritoriju. Kad 2008. gada 17. oktobrī atklāja izbūvēto skrejceļa pagarinājumu par 650 metriem (to pagarinot no 2550 m līdz 3200 m), tas ļāva starptautiskajai lidostai „Rīga” bez jebkādiem ierobežojumiem apkalpot starpkontinentālos lidojumus un uzņemt lielos gaisa kuģus⁴.

Šodien gaisa kuģu kustību ar interesi vēro novada iedzīvotāji un viesi ne tikai no lidmašīnu vērotavas uzbērumiem Skultes ielas galā, bet arī no otras lidostas vērotavas - 36. glisādes, kas izveidota uz dienvidiem pagarinātā skrejceļa galā un dod unikālu iespēju redzēt lidmašīnas no apakšas, kad tās paceļas vai nolaižas šajā virzienā. Lidmašīnu redzamība šeit ir bez šķēršļiem, jo apkārt plešas klajš lauks⁵.

Turpat netālu, Skultes ielā 35, ir izvietots Rīgas aviācijas muzejs. Šis ir vienīgais šāda veida muzejs Latvijā. Tas tapis pašiniciatīvas ceļā un atklāts 1997. gadā. Tā pirmsākumi meklējami 1965. gadā, kad Rīgā tika nodibināts F. Candera Jauno Lidotāju klubs (JLK), kurā kursanti mācījās  dažādas teorētiskās un praktiskās aviācijas disciplīnas, un jaunie aviācijas speciālisti tika sagatavoti aviācijas augstskolām. Mācību lidlaukā bija izveidojusies laba tehniskā bāze, kurā bija diezgan reti un pat unikāli lidmašīnu un helikopteru paraugi. Kad JLK finansēšana tika pārtraukta un radās problēmas ar aviācijas tehnikas izvietošanu, klubam lidostas “Rīga” vadība piedāvāja tehniku izvietot savā teritorijā⁶. 

Rīgas aviācijas muzejs un Skultes apkārtne ir nozīmīgas militārā mantojuma liecības Latvijā. Skultes ciemā pie dienas centra "Skulte" 2022. gadā tika uzstādīts tūrisma informācijas stends par Skultes ciema vēsturi, kas izveidots projektā „Militārais mantojums”, un apkārtne ir iekļauta asociācijas “Lauku ceļotājs” projektā kā militārā interešu tūrisma maršruta pieturpunkts.

Tomēr Skulte nav tikai lidmašīnas. Gandrīz pašā ciema centrā, priežu ieskauta, atrodas Skultes sākumskola. Tās  vēsture ir bijusi gana īpatnēja, sarežģīta un interesanta. Tajā ir bijuši vairāki nozīmīgi pagrieziena punkti, saistīti  gan ar globālām pārmaiņām, kas 90. gados atmodināja arī Latviju, gan ar pavisam lokāliem notikumiem un vietējiem apstākļiem, par kuriem šodien  liecības glabājas galvenokārt administratīvajos dokumentos, tomēr tas, kas šo skolu mūsdienās atšķir no citām novada skolām, ir tās kompaktais izmērs, mazais bērnu skaits klasēs un skolas īstenotās mācību programmas. Šī skola ir miera un ģimeniskas atmosfēras oāze tiem bērniem, kuriem ir mācīšanās traucējumi vai garīgās attīstības traucējumi⁷. 

Ja turpinām virzīties pa Skultes ielu uz priekšu, kreisajā pusē ieraugām dienas centru “Skulte” un tai piegulošo Skultes dabas parku. Šī sabiedriskā ēka 2014. gada nogalē Latvijas Būvnieku asociācijas ikgadējā skatē nominācijā “Gada labākā sabiedriskā jaunbūve Latvijā 2014″ saņēmusi trešo vietu⁸. Tās dizains pat pēc teju 10 gadiem joprojām ir mūsdienīgs un brīnišķīgi harmonizē ar parku tam blakus. 

Ja Skultes apkaimē gadās būt vasaras pilnbriedā un šķiet, ka gaisā jaušama lavandas smarža, tas nav māns, jo pavisam netālu, idilliskā vietā meža ielokā, atrodas viens no lielākajiem lavandu laukiem Latvijā - lavandu audzētava “Mētras”. Te violetu kupenu un reibinošas smaržas ieskauts vari iemalkot aromātisku espreso vai nogaršot lavandas saldējumu. 

Tomēr, ja Skultes apkaimē pārskati sēņu vietas rudenī, nesatraucies, uzejot lielu, baltu krustu mežā, kur uz plāksnītes ir teksts “1941. gada 11 upuru piemiņai”. Savulaik nejauši pamanīts svaigs zemes rakums izrādījās čekas nogalināto upuru apbedījums. Divās kapa bedrēs 1941. gada jūlijā atraka 11 cilvēku mirstīgās atliekas. Šos upurus 1941. gada novembrī pārapbedīja Rīgas Meža kapu apbedījuma vietā “Baltie krusti”. Piemiņas vietā Skultē tika uzcelts Baltais krusts⁹.

Lūk, cik šarmanta un interesanta ir Skultes apkaime! To noteikti ir vērts iepazīt kādā vasarīgā izbraucienā ar velosipēdu. Bet nākamajā apkaimju iepazīšanās tūrē dosimies tālāk uz plašo Jaunmārupes apkaimi. 

Sabiedrības iesaistes un mārketinga nodaļa

¹ www.marupe.lv
² Ilze Būmane “Mārupes novads Māras zīmē”,  50. - 51. lpp.
 ³ Ilze Būmane “Mārupes novads Māras zīmē”, 51. lpp.
⁴www.marupe.lv
⁵ www.aviofoto.lv
⁶ Ilze Būmane “Mārupes novads Māras zīmē”, 320. lpp.
⁷ www.skolaskulte.lv
⁸ www.marupe.lv
⁹ www.marupe.lv

2023. gadā Mārupes novada pašvaldības informatīvajā izdevumā "Mārupes Vēstis" esam uzsākuši jaunu rubriku "Iepazīstam apkaimes", katru mēnesi plašāk pastāstot par kādu no 12 Mārupes novada apkaimēm. 

Mārupes novada apkaimju iepazīšanu sākam ar Mārupes apkaimi, kurā dzīvo nepilni 20% visa novada iedzīvotāju. Šī apkaime iekļauta 2022. gada 1. jūlijā izveidotajā pilsētā. Izstaigāsim teritoriāli nelielo ( 10,7 km²) apkaimi kopā! 

Sākam no vietas, kuru varētu uzskatīt par apkaimes centru – Konrādu skvēru. 2015. gadā, atzīmējot Mārupes novada 90. gadadienu, skvērā, kas ir kā simboliska tikšanās vieta iedzīvotājiem un viesiem, atklāts Mārupes novada uzņēmēju biedrības dāvinātais  pulkstenis. 

Ceļš tālāk ved uz tepat līdzās esošo Mārupes Kultūras nama ēku – tās pamatakmens likts 1936. gadā. Ēka celta kā Aizsargu nams. Aizsargu organizācija nodarbojās ar sportu un citiem sabiedriskiem pasākumiem, gādāja par kārtību un likumību pagastā. Savukārt vietā, kur patlaban ir 25. autobusa galapunkts, Mārupītes krastos rīkoja Jāņu vakaru¹. 

Apkaimes viesi šajā mirklī izbrīnā lūkotu, kur tad tā upe? Nudien, Mārupīte kautrīgi caurvij Mārupes apkaimi, tomēr, atskatoties vēsturē, tai bijusi nozīmīga loma. 

1656. gada Rīgas aplenkuma laikā zviedri aizbēra Mārupītes ieteku Daugavā, appludinot  līdzenumu ap Kobrona skansti un pārvēršot to par grūti pieejamu saliņu².  Mārupīte izglāba Rīgu, liekot krievu armijai atkāpties. Lūk, tā top leģendas! Lai vai cik necila šķistu mūsu mazupīte, tieši no tās vārda 1925. gadā ir radies arī apdzīvotās vietas nosaukums.

Kamēr kavējamies vēl tepat uz Mārupītes gatves, paceļot skatu augšup, ieraugām Mārupes ūdenstorni, kas kļuvis par sava veida orientieri tuvējā apkārtnē. Tas  tika uzbūvēts 2002. gadā un apbalvots kā tā gada labākā inženierbūve³. 

Visticamāk, ka šo torni kā “savējo” atpazīst liela daļa mazo mārupiešu, jo turpat netālu atrodas viens no savulaik slavenākajiem bērnudārziem Latvijā – “Lienīte”, kas nesen nosvinēja 50 gadu jubileju. Kad bērnudārzs 1972. gadā sāka darbu, par muzikālo audzinātāju tika pieņemta Liene Lūse, kura jau pirms tam veidoja dažādus bērnu televīzijas raidījumu ciklus, piemēram, “Risis un Rasa mācās zīmēt”, “Risis un Rasa mācās vingrot”. Atnākot strādāt uz Mārupes bērnudārzu, viņas mazie audzēkņi kļuva par nākamo bērnu raidījumu “Gudram gudra gudrībiņa”, “Dziesmu kamoliņš” u.c. līdzautoriem. Nosaukumu “Lienīte” bērnudārzs ieguva, pateicoties savai mūzikas skolotājai. 2015. gada 5. septembrī Mārupē atklāta pašvaldības pirmsskolas izglītības iestādes "Lienīte" otrā māja Pērses ielā, kuras telpās mācās bērni vecumā no pusotra līdz trim gadiem.

Iepretim bērnudārzam - Gerberu ielā - aktīvie apkaimes iedzīvotāji pulcējas sporta laukumā, kur ziemās tiek uzliets ledus slidošanai, bet vasarās ir iespēja spēlēt gan basketbolu, gan skriet un spēlēt galda tenisu. Te gada siltajā laikā notiek arī bezmaksas āra vingrošanas nodarbības.

Vēsturiski šeit un apkārtnē bija daudz saimniecību un lauksaimniecības zemju - ganības, fermas, ābeļdārzi, bet mūsdienās ir veidojusies privātmāju apbūve, kur ielu nosaukumi tematiski kārtojas teju pa kvartāliem: Neļķu, Dāliju, Liliju, Asteru, Rožu, Gerberu, Orhideju iela, kā arī Gaujas, Svētes, Braslas, Amatas, Ventas u.c. Daļa ielu savos nosaukumos nes vēsturisko māju/saimniecību nosaukumus.

Virzoties pa Rožu ielas veloceliņu Jaunmārupes virzienā, kreisajā pusē paliek privātmāju ciemats - Mārasciems, labajā – Sēļi, līdz nonākam pie apkaimes viena no lielākajiem lepnumiem – bērnudārza “Mārzemīte”, kurš durvis mazajiem mārupiešiem vēra 2016. gadā. Tā ir šim laikmetam piederīga ēka ar ergonomisku rotaļu laukumu, plašām, gaišām telpām, bērniem pielāgotiem interjera risinājumiem un plašu teritoriju. 

Metam loku un nonākam uz allaž rosīgās Daugavas ielas, kas ved mūs atpakaļ apkaimes centra virzienā, kreisajā pusē atstājot Bieriņu purvu. Savukārt tepat netālu esošajā Dreimaņu ielā noteikti dzirdama jautra čalošana, jo 2022. gadā novada jaunieši te ieguvuši savu pulcēšanās vietu – jauniešu centru “Hēlijs”, kur sanākt kopā ne tikai Mārupes apkaimes jauniešiem, bet arī citu apkaimju bērniem. 

Pastaigu noslēdzam Bebru ielā 10 - Tūrisma informācijas un amatu mājā, kas atklāta 2022. gadā, lai veicinātu gan tūrisma piedāvājumu novadā, gan iepazīstinātu ar amatniekiem un mājražotājiem.

Mārupes apkaimes ielu labirinti ir lieliska vieta, kur doties pastaigās, apmaldīties un atkal atrasties. Pašā apkaimes centrā rudenī gozējas ķirbji uz lauka, pīlēm - pašām sava ceļazīme, lai droši šķērsotu ceļu, maijā reibinoši smaržo ceriņi, un apkaimes vārdu pasaulē lepni nes gan šeit mītošie kultūras un  sporta ļaudis, gan drosmīgi un inovatīvi uzņēmēji. Viss iepriekš minētais ir tikai neliela daļa no kolorītās, dinamiskās apkaimes. Pārējo katram jāatklāj pašam, apciemojot, sajūtot, izgaršojot! 

Kā teic apkaimes iedzīvotāja, patriote un Apkaimju konsultatīvās padomes dalībniece Ilze Kamoliņa: “Man apkaime ir svarīga manai emocionālajai labsajūtai - laipni kaimiņi un zaļa apkārtne. Mārupi izjūtu kā savu, jo tā ir tik dažāda – te dzirdamas gan straujas attīstības skaņas, gan arī rāms miers, klusums un dabas klātbūtne.”

Tiekamies atkal marta Mārupes novada pašvaldības informatīvā izdevuma “Mārupes Vēstis” izdevumā, kad turpināsim iepazīt apkaimes, viesojoties Tēriņu apkaimē!

¹ https://www.marupe.lv/lv/turisms/ko-darit/kulturvesture-un-arhitektura/vesturiskas-celtnes-un-vietas/aizsargu-nams-kulturas

² https://www.wikiwand.com/lv/Kobrona_skansts

³ citāts no “Mārupes novads Māras zīmē”, Ilze Būmane, 175. lpp. 2. rindkopa no beigām

⁴ “Mārupes novads Māras zīmē”, Ilze Būmane, 86. lpp.

Sabiedrības iesaistes un mārketinga nodaļa

Gar 55. maršruta autobusa logiem nozib zīme “Mārupe”. Teju nemanāma pāreja starp abām pilsētām, tomēr iekšēji sajūta, kā pārnākot mājās. Tēriņu apkaimi palūkosim caur autobusa logiem, kas ik dienu šķērso šo apkaimi teju tās vidū. Apbūves ziņā tā ir raiba kā pupuķa cekuls – rosīgas daudzstāvu biroja ēkas, mazstāvu privātmāju apbūve, plašas ražošanas ēkas un sporta kompleksi, lidosta un pa vidu tam visam - pļavas un kāpas, kurās netraucēti ganās stirnas, medī lapsas un cilpo zaķi. 

Autobusā nosauc pieturu “Mārupes Valsts ģimnāzija”. Te uz mirkli izkāpsim. Valsts ģimnāzijas statusu skola ieguva 2019. gadā, pirms tam to dēvēja par Mārupes vidusskolu. Tomēr Tēriņu apkaimes, tostarp skolas vēsture sniedzas vēl krietni tālākā pagātnē. 

Tēriņu apkaimes attīstības pirmssākumi ir meklējami Bērēnu fon Rautenfeldu dzimtas muižā - Bieriņmuižā (Lindenruh). Tagadējā Mārupes novada (Tēriņu apkaimes) teritorijā atradās barona Rautenfelda vecā Bieriņu muižas ēka, saukta arī par Mednieku pili (Alter Hof - Kantora 97, celta ap 1800. gadu). Tai visapkārt pletās biezi priežu meži un kūdras purvi. Kad mežus ap šo muižas centru drīz izcirta, lai baļķus pārdotu Anglijā¹, izcirtumus iznomāja zemniekiem, un medību centra vajadzībām vecā muiža vairs nederēja², tādēļ barons 1870. gadā uzcēla jaunu vasaras mītni - muižas ēku tuvāk Rīgai, tagadējā Kantora ielā 10. Muižas kompleksā ietilpuši arī stallis un kalpotāju mājiņa. Blakus ēkai atradies arī muižas pārvaldes kantoris, no kura Kantora iela ir ieguvusi savu tagadējo nosaukumu. 1911. gadā vecā medību pils tika izīrēta skolotājai Melānijai Šmidbergai skolas ierīkošanai, kurā mācījās latviešu zemnieku, kalpotāju un amatnieku bērni³. Zīmīgi, ka šī skola bija elementārskola ar trīs nodaļām, kur katrā ir jāmācās vienu gadu. Mācību maksa bija viens rublis mēnesī⁴.  Kopš tā laika vecā muižas ēka vienmēr kalpoja skolas vajadzībām. 

Ģimnāzija kopš 2019. gada ieguvusi mūsdienīgus vaibstus. Reti kurš autobusa pasažieris zina, ka jaunajā skolas ēkā pilnībā iebūvēta 1824. gadā klasicisma stilā celtā Rautenfeldu muižas medību pils – Vecā Bieriņu (Lindenrū) muiža. 

Kamēr gremdējamies vēsturē ģimnāzijas priekšā, klāt jau nākamais autobuss, kāpjam iekšā un dodamies tālāk, kreisajā pusē atstājot Mārupes Ledus halli, bet labajā – dabiskās pļavas, līdz nonākam pie Mārupes kapiem. Lai arī kapi nav klasiska pastaigu vieta, uz mirkli izkāpsim, jo arī par šo vietu ir kāds pieminēšanas vērts fakts. 

Mārupes kapos atrodas stēla Mārupes novada Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas ir piemiņas zīme tiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kuri varonīgi cīnījušies par Latvijas valsti. Latvijas valsts pirmais un augstākais apbalvojums – Lāčplēša Kara ordenis – piešķirts 15 novadniekiem. Septiņu kavalieru vārdi un dzimšanas dati iegravēti piemiņas zīmē, kas Latvijas simtgadē, 2018. gada 11. novembrī, atklāta Mārupes kapos. Šī zīme kalpo par valsts atpazīstamības simbolu un vietu, kur Lāčplēša dienā pulcēties tautai, aizdedzot svecītes par Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem kavalieriem. Stēlā iegravētie kavalieri dzimuši, apbedīti vai kādā dzīves posmā dzīvojuši tagadējā Mārupes novada teritorijā⁵.

Palūkojoties apkārt, atrodamies tādās kā krustcelēs. Ja dosimies pa kreisi, nokļūsim pie uzņēmuma “Madara Cosmetics” ražošanas telpām, ja virzīsimies pa Plieņciema ielu Rīgas virzienā, nokļūsim uzņēmumu rajonā, kur uz ēku fasādēm redzami tādi atpazīstami nosaukumi kā “Rolling”, “FedEX”, “Venipak”, “WESS Motors” un citi. 

Tomēr mēs dosimies nelielā pastaigā lidostas virzienā, jo Tēriņu apkaimes lielākais lepnums ir lidosta “Rīga”, kura ap sevi pulcējusi ne tikai ceļotgribētājus, bet arī tādus uzņēmumus kā “Omniva”, “Itella”, “Oribalt”, “McDonald”, “Latvijas Pasts”, “Ekspress pasts”, “TNT Ekspress”, “Printful” u.c. 

Lidostas "Rīga" komplekss tika būvēts no 1965. līdz 1974. gada oktobrim. Pirms tam civilie lidojumi notika no Spilves un Rumbulas lidostām. Kompleksā ietilpa lidostas galvenā ēka, mācību korpuss, dienesta ēka un citas celtnes. Lidostas galvenajā ēkā atradās uzgaidāmās telpas, biļešu kases, uzziņu biroji, kafejnīcas un kioski. Regulāra pasažieru apkalpošana tika sākta 1975. gadā ar lidmašīnām Il-18 un Tu-134A⁶. 

Kādreiz lidosta bija klusa un mierīga. Regulārie reisi tika veikti uz aptuveni 100 pilsētām - visu Padomju Savienības republiku galvaspilsētām, kā arī lielākajiem rūpniecības un tūrisma centriem. 1986. gadā lidostā "Rīga" tika apkalpoti aptuveni 900 000 pasažieru. Vairākkārt modernizēta un paplašināta, tagad tā ir lielākā lidosta Latvijā un Baltijas valstīs⁷.  Tuvākajā nākotnē caur Tēriņu apkaimi tiks izbūvēts jaunās Rail Baltic dzelzceļa līnijas atzars uz lidostu, padarot tās infrastruktūru modernu un ērtu.

Lidostas „Rīga” teritorijas centrā atrodas ūdenstilpne, kurā  atrodas viens no modernākajiem veikborda parkiem Latvijā - “Wakeyou”. Unikāls ar savu atrašanos lidostas “Rīga” teritorijā, tas dod iespēju apvienot veikošanu ar lidmašīnu vērošanu⁸.

Kopš 2006. gada 1. septembra lidostas tuvumā darbojas meteoroloģisko novērojumu radars. Ik pēc 10 minūtēm radars raida informāciju "Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra" speciālistiem. Ar radara palīdzību iespējams uzzināt, kāds ir nokrišņu daudzums un intensitāte, kā arī par tuvojošos negaisu. Radars aptver gandrīz visu Latvijas teritoriju un sniedz informāciju par nokrišņu intensitāti noteiktā augstumā – vienu kilometru virs zemes virsmas, kas jāņem vērā, jo nokrišņu intensitāte uz zemes virsmas atšķirsies⁹.

Pa lidostas logiem redzams, kā no lidmašīnu vērotavas uzbērumiem nepacietīgi māj ļaudis. Tā ir Skultes apkaime. Mūsu ceļojumu pa apkaimēm turpināsim ar to, lai palūkotu, kas otrpus lidostai?

Sabiedrības iesaistes un mārketinga nodaļa

¹ “Līdumnieku zeme Mārupe”  16.lpp

² http://www.rigacv.lv/node/153

³ https://marupe.edu.lv/?p=1868

⁴ “Līdumnieku zeme Mārupe” 79.lpp

⁵ www.marupe.lv

⁶ https://www.redzet.eu/photo/lidosta-riga-V-548-11

⁷ lv.wikipedia.org

⁸ www.marupe.lv

⁹ www.marupe.lv