Straupciems atrodas Babītes novada Salas pagasta vidusdaļā, Mežzara salas dienvidos 3,5 km no pagasta centra Spuņciema. Dokumentos tas minēts kopš 17. gs. Nosaukums radies saistībā ar strauju ūdeņu tecējumu – Gātes straume Lielupē, dīķu virknes, “Muižas”, “Pērnes” un “Briežu” atvari. “Straups” (novec.) – straujš.
Straupciema iedzīvotāji audzēja labību, sakņaugus un zaļumus. Papildus zemkopībai daudzi nodarbojās ar preču uzpirkšanu Kurzemē, kā arī ar kontrabandu. Ļoti nozīmīga saimniecības nozare bija zveja Gātē, Babītes ezerā un Lielupē. Zvejoja plaužus, līdakas, raudas, vimbas un zušus. Zvejā izmantoja tīklus, murdus un katicas. Zvejnieki apvienojās t.s. kārbās, kuras vadīja stūrmanis. Straupciema un Gātciema iedzīvotāju vidū bija prasmīgi laivu būvētāji.
- un 18. gs. katicu ierīkošanu, zveju un nodevas no lomiem pārraudzīja amatpersona (parasti muižas iecelts zemnieks) – fišmeistars. Straupciemam tuvākās fišermeistarejas bija Plečgaļos un Spuņciemā.
Straupciemā līdz mūsdienām saglabājušās vairākas 18. – 19. gs. celtnes, ciemā joprojām dzīvo seno dzimtu pēcnācēji, kuru vārdi minēti jau 17. gs. Salas draudzes baznīcu grāmatās – Straupes, Ģeri, Pērnes, Pāvuli, Jaunzemji, Ozoliņi. “Plečgaļu” mājas rakstītos avotos minētas kopš 16. gs.
Salas muiža pirmo reizi minēta 1588. gadā, agrākais nosaukums – Medus muiža (Honighof). Viena no senākajām Rīgai piederošajām muižām, ko Rīgas pilsēta iznomāja saviem pilsoņiem. Muižas vieta atrodas iepretim Straupciemam, Lielupes atzara krastā. Sākotnēji muiža atradusies uz salas Lielupē, tāpēc muiža un pagasts ieguva Salas vārdu. Muižai paplašinoties, tā pārcelta upes labajā krastā.
18. gs. Kurzemes hercogs Ernsts Johans Bīrons nomājis no Rīgas pilsētas Salas muižas salu, kur ierīkojis šķirnes zirgu audzētavu. Sala ieguvusi “Zirgu salas” nosaukumu.
1783. gadā Sloka ar apkārtni atdalīta no Kurzemes hercogistes, kas radījis ienākumu zaudēšanu Straupciema iedzīvotājiem (preču uzpirkšana Kurzemes pusē), par galveno nodarbošanos kļuvusi sakņkopība un zaļumu audzēšana.
1795. gadā, līdz ar Kurzemes hercogistes iekļaušanu Krievijas impērijā, zvejas noteikumu līgums starp Kurzemes hercogu un Rīgas pilsētu zaudējis likuma spēku, zivju nozveju un zvejas saudzējamos laikus vairs neievērojuši, zivju daudzums strauji samazinājies.
1864 .gadā Straupciema gani ciema tīrumos atraduši lielus dzintarus, lielākais gabals bijis cilvēka galvas lielumā. Sākusies intensīva dzintara meklēšana un rakšana.
1915. – 1919. gadā Straupciema iedzīvotāji cietuši no karadarbības, bojā gājušas vairākas ēkas.
Pēc I Pasaules kara sekojis saimniecisks uzplaukums, dārzeņi, zaļumi un nozvejotie zuši tikuši vesti uz Rīgas un Jūrmalas tirgiem.
1948. gadā notikusi pirmā sapulce par kolhoza dibināšanu. Sākumā nesekmīgi, bet, izplatoties runām par izsūtīšanu, iedzīvotāji sākuši stāties kolhozā. Straupciemā nodibināts kolhozs „Dzintars” ar priekšsēdētāju Ernestu Saušu. Jaundibināto kolhozu biedriem atņemti visi lopi un inventārs, saimniecībās atstāta tikai 1 govs.
1949. gada aprīlī apvienojās „Gāte”, „Dzintars” un pārējās pagasta kopsaimniecības, izveidojot kolhozu „Padomju Latvija” ar zemes kopplatību 662 ha.
- gadā nodegusi viena no pēdējām Salas muižas saimniecības ēkām. Uz vecajiem pamatiem uzcelta divstāvu dzīvojamā ēka.
“Birznieku” mājās dzimis augļkopis, vairāku grāmatu autors Jēkabs Karulis (1915- 1997).
1930. gados presē parādījusies Alfrēda Eivina (īstajā vārdā – Konstantīns Karulis) piedzīvojumu stāsts bērniem “ Admirālis Gūstā” – atsevišķu notikumu darbība norisinājusies Straupciemā.
2021. gada sākumā Straupciemā dzīvesvietu deklarējis 91 iedzīvotājs.
Par godu Straupciemam 2020. gada 19. septembrī akcijas “Katram Babītes novada ciemam savu #Laimeskoku!” laikā pie Piņķu ūdenskrātuves iestādīts melnalksnis (lat. nos. – alnus spaethii).
(Informācija sagatavota 2020. gada nogalē).