Kultūra

Inga Sarma: Lieku puzli pa gabaliņiem, un ar katru brīdi paveras arvien plašāka glezna

15.07.2024.

Rubrikā “Apkaimju cilvēkstāsti” turpinot iepazīt Mārupes novada apkaimes caur mūsu cilvēkiem, uz sarunu aicinājām vēsturnieci INGU SARMU, kas dzīvo Spuņciemā un par apkaimi zina stāstīt interesantus un elpu aizraujošus faktus un nostāstus. Pašlaik Inga strādā pie grāmatas “Babītes vārdam 800”, kas būs vērienīgākais pētījums par Babītes, Piņķu un Salas vēsturi, kāds līdz šim ir tapis. Vēsturniece ir arī autore Babītes Kultūrizglītības centra filiālē “Vietvalži” apskatāmajai digitālājai ekspozīcijai “Burvju spogulis”.

Inga Sarma foto

Inga Sarma| Dzīvesvieta: Spuņciems, Salas apkaime | Profesija, nodarbošanās: vēsturniece

– Kad un kādēļ par savu dzīvesvietu izvēlējies Spuņciemu?

– Esmu jūrmalniece. Spuņciemā dzīvoju kopš 1994. gada, kur nonācu ģimenes apstākļu dēļ. Tolaik mans vīrs sāka strādāt Salas sākumskolā par direktoru, un mums bija liela ģimene – trīs bērni –, tādēļ meklējām jaunu dzīvesvietu. Jūrmalā tas bija ļoti sarežģīti, un atradām dzīvokli šeit, Spuņciemā. Bija arī citas iespējas un piedāvājumi. Vīram piedāvāja darbu arī skolā Bauskā, bet, tā kā esmu dzimusi un augusi Jūrmalā un arī mana darbavieta bija Jūrmalā, es vēlējos palikt blakus. Es zināju šo vietu. Skolasbiedri vasarā bija strādājuši lauksaimniecībā, tolaik kolhozā, un, beidzot Vēstures fakultāti universitātē, es savu diplomdarbu rakstīju par arheoloģiju viduslaikos Jūrmalas apkārtnē. Visa arheoloģija un viduslaiki bija šeit. Es pētīju Salas pagastu, kas vēsturiski ir ārkārtīgi cieši saistīts ar Jūrmalu. Te ir dzimtas, kas saradojušās no abiem Lielupes krastiem. Man šī vieta bija pazīstama, pētījuma rezultātā šeit bija pazīstami cilvēki, vēsture, vietas, un tas bija tuvu.

– Ar ko apkaime izceļas uz citu apkaimju fona?

– Salas pagastā pie Romu un Kalniņu mājām atrodas akmens/neolīta laikmeta apmetne, kas ir ļoti nozīmīga vieta vēsturniekiem pētniecībā. Šajā vietā tika atrasts unikāls akmens laikmeta amulets – cilvēka portretējums dzintarā. Tas ir tik slavens, ka rotā ļoti daudz izdevumu pasaulē. Pat tie pētnieki, kas nezina par Salas pagastu, noteikti ir redzējuši un zina šo dzintara galviņu.Šis atradums apliecina, ka cilvēki šajā teritorijā dzīvo jau 5000 gadu.

Mums ir ārkārtīgi interesants un noslēpumains pilskalns, kas atrodas pie Strēlnieku mājām aiz Varkaļu kanāla, jau ļoti tuvu Jūrmalai un Egļu ciemam. Šis pilskalns ir minēts vienā 1225. gada dokumentā, kur pāvesta legāts Vilhelms no Modenas izšķir strīdu starp Zemgales bīskapu un Rīgas pilsētu, kam tad tas pieder. Zemgales bīskapam atņem šo pili un atdod Rīgai. Kopš tā brīža viss Salas pagasts, tolaik tā vēl nebija Sala, tiek pievienots Rīgai, un tiek izveidots Rīgas patrimoniālais apgabals. Tas ir dokumentēts un pierādāms fakts, ka tā ir bijis. Bez tam vairāki pētnieki uzskata, ka šis pilskalns ir tā teiksmainā Zemgales osta, kas ir minēta latviešu Indriķa Livonijas hronikā.

Nākamais, ar ko šī teritorija ir ievērojama, ir fakts, ka šeit dzīvo dzimtas, kuru vārdus mēs atrodam pieminētus  senos dokumentos. Tolaik vēl nebija uzvārdi, bet māju jeb saimniecību nosaukumi – Ķīši, Jaunzemi, Bražes, Pāvuli. Šīs dzimtas šeit dzīvo no 17. gadsimta, un viņu pēcteči šeit dzīvo vēl aizvien. Tas ir unikāli, ja ņem vērā, ka visi kari, kas ir bijuši, ir gājuši šeit pāri, jo šī ir vieta, kas atrodas pa ceļam uz Rīgu, ja nāk no rietumiem, no Kurzemes puses.

Cauri Salas pagastam ir gājis pats senākais sauszemes satiksmes ceļš. Sākotnēji no Vidzemes, no Rīgas uz Kurzemi un  prūšu zemēm un tālāk uz Vāciju. Šī ceļa pēdas no 13. gadsimta joprojām ir saskatāmas vairākās vietās.

18. gadsimtā uz Salas muižas mazās saliņas ir bijusi hercoga Bīrona zirgu audzētava, kur tika audzēti 150 tīrasiņu šķirnes zirgu no visām pasaules malām. Viņš gan bija Kurzemes hercogs un šī teritorija nekad nav piederējusi Kurzemei, bet Salas muiža  tika nomāta no Rīgas. Zirgi tika audzēti, lai hercogs varētu dāvināt tos dažādām svarīgām personām un nokārtot dažādas savas darīšanas.  

Šī vieta ir tā, kur Latvijā sāka audzēt sīpolus. Tādēļ pie Babītes Kultūrizglītības centra filiāles “Vietvalži” jeb vecās pagasta mājas ir uzstādīta sīpola skulptūra.

Ja skatās tā tuvāk mūsdienām, šeit, kad vēl bija padomju laiks un kolhozs, pirmo reizi Latvijā sāka ražot kartupeļu čipsus – plāksnītes. Šobrīd uzņēmums “Pērnes L” pieder Laimonim Radziņam, un čipsi tur joprojām tiek ražoti. “Pērnes” čipsi ir kļuvuši slaveni  arī ar to, ka tos iecienījusi aktrise Sāra Džesika Pārkere, un vienā no seriāla “Sekss un lielpilsēta” sērijām ir redzams, kā šie čipsi tiek ēsti.

Jāpiemin, ka Eduarda Pāvula dzimta nāk no šī pagasta. Viņš pats ir jūrmalnieks, dzimis un dzīvojis Valteros Jūrmalā, bet te ir viņa radi. Eduards Pāvuls Salas baznīcā ir iesvētīts un te arī atdusas. Vecajā pagastmājā Eduards esot nācis uz ballēm. Esot pat stāsti, ka greizsirdīgi vietējie puiši viņu esot spundējuši pagrabā, jo pārāk daudz meiteņu ir vēlējušās ar Eduardu dancot. Ar šādām atmiņām dalās iedzīvotāji.

Pagasts atrodas starp ūdeņiem, tas ir ūdeņu ieskauts – no vienas puses ir Lielupe, no otras puses Babītes ezers. Vēl ir mazā Spuņņupīte, kas tagad ir aizbērta un tai pāri iet šoseja. Upe ir sākusi veidoties 18. gadsimtā, kad plūdu laikā no ezera izplūda palu ūdeņi un sāka veidoties, kā vietējie saka, tādas kā astītes. Tā kā ūdens applūdināja zemnieku laukus, viņi lūdza atļauju Rīgai izrakt grāvi, lai novadītu ūdeni Lielupē. Tas bija jau 19. gadsimta sākumā. Palu ūdeņi grāvi izrāva par pamatīgu upi, pār kuru nācās taisīt pārceltuvi un ir bijis plosta tilts. Dažādos laikos ir bijis dažādi. Vietā, kur Spuņņupīte ietecēja Lielupē, ir Lielupes dziļākā vieta – deviņpadsmit divdesmit metru –, kuru sauc par Valteru dziļumu, tieši pretī Valteriem. Lielupe ir dziļākā Latvijas upe, un šeit atrodas tās dziļākā vieta.

Te ir arī slavena zušu zvejas vieta, kur zvejai kādreiz tika izmantots īpašs rīks – katica jeb kartica. Tas nav unikāls, tādu lietoja arī Lubāna ezerā, bet ir pamats domāt, ka šis zušu zvejas rīks nācis no Babītes ezera krastiem.

Vietu un faktu par Salas pagastu ir bez sava gala. Vairāk varēs izlasīt topošajā grāmatā “Babītes vārdam 800”.

– Kas tev šeit liek justies kā mājās?

– Pati vieta ar savu vēsturi un cilvēkiem, kas šeit dzīvo un ir dzīvojuši, kurus man ir bijusi tā laime satikt, kad vēl strādāju Jūrmalas vēstures muzejā un ik gadu devāmies ekspedīcijās. Kad Jūrmala jau bija izpētīta, devāmies ekspedīcijā arī uz Salas pagastu. Man izdevās pierakstīt brīnišķīgas atmiņas ar dzīvesstāstiem un atmiņām par šo vietu, un arī tās būs lasāmas jaunajā grāmatā.

– Pēc profesijas esi vēsturniece. Kādēļ izvēlējies mācīties un apgūt tieši šo profesiju?

– Man nekad nav bijusi cita ideja un šādu jautājumu. Es vienmēr zināju, ko gribu mācīties.

Esmu mācījusies Majoru pamatskolā, tad Jūrmalas 1. vidusskolā, kas ir tagadējā Jūrmalas ģimnāzijā. Tā kā laikā, kad bija jāuzsāk studijas, bija lieli konkursi uz vēsturniekiem un man padevās arī krievu valoda, skolotāju ietekmē vienu gadu studēju krievu filoloģiju Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā. Ļoti ātri sapratu, ka tas nav man, un pēc gada iestājos Latvijas Universitātes Vēstures fakultātē.

Esmu ieguvusi divus maģistra grādus – vēsturē un filozofijā –, kas man deva iespēju strādāt arī par pedagogu.

Tā kā muzejā strādāt ir liela greznība, visu mūžu esmu vienlaikus strādājusi vairākās darbavietās – Jūrmalas muzejā, skolā par pedagogu, esmu bijusi arī docētāja augstskolās.

Vēstures izglītība cilvēkam dod ārkārtīgi daudz iespēju, jo tas nav tikai par faktiem, bet arī par cēloņsakarībām. Vēstures zināšanas dod izpratni par procesiem un sekām.

– Kas tev darbā sniedz lielāko prieku un motivē?

– Tas ir pats pētniecības process, kas rada prieku. Jūtos kā detektīvs, kas mēģina atrast kādu sen pazudušu lietu un šķetina notikumus. Dažbrīd notiek brīnumaini un neticami notikumi, kas liek domāt, ka idejas nonāk kaut kādā kopējā informatīvajā telpā un pretī tiek iedoti notikumi, kas saved kopā ar īstajiem cilvēkiem, lai tos atšķetinātu. Sajūta, ka liec tādu kā puzli pa gabaliņiem un ar katru brīdi paveras arvien plašāka glezna.

Arī tagad, strādājot pie grāmatas “Babītes vārdam 800”, atklājas daudz iepriekš nezināmu faktu un kļūdu, kas ir dažādos izdevumos, pat enciklopēdijā. Grāmata būs ne tikai par Babīti administratīvi teritoriālā izpratnē, bet par senāku teritoriju jeb vienotu kultūrtelpu, aptverot Piņķus un Salas pagasta teritorijas, kuras nosaukums ir cēlies no Babītes ezera jeb Babat, kā tas pirmo reizi minēts 1225. gadā.

Mārupes novada Tūrisma un uzņēmējdarbības atbalsta aģentūra