Ciems veidojies ap Mežbeltu mājām starp Kašķu un Labo purvu Rīgas – Tukuma dzelzceļa līnijas malā starp Slokas un Ķemeru stacijām. Kūdras veidošanās un attīstība ir nesaraujami saistīta ar abām šīm tagad Jūrmalas pilsētai piederošajām apkaimēm. 1847. gadā tika izveidots Slokas kroņa pagasts, un Slokas muiža uz kādu laiku tika pārcelta uz veco Slokas mežniecību, kas atradās tā laika Slokas – Tukuma lielceļa malā (vietā, kur šobrīd Kūdras ciematā ir Mežbeltes).
Sākotnēji Kūdra saistīta ar Ķemeriem – jau 19. gs. beigās Ķemeru dziedniecības iestādēs sāka lietot kūdru kā ārstniecisko vannu un aplikāciju sastāvdaļu, kas ar savām unikālajām siltumvadīšanas un ķīmiskā sastāva īpašībām spēja dot lielisku ārstniecisku efektu, ko savos darbos daudz aprakstījis ilggadējais Ķemeru sēravotu iestādes direktors, ārsts dr. J. Lībietis. Viņš savus pētījumus par Ķemeru kūdras dziednieciskajām īpašībām prezentējis arī daudzās starptautiskās konferencēs. 20. gs. 30. gados dr. Lībietis kopā ar inženieri J. Baumani pamato kūdras kā kurināmā rentabilitāti Ķemeru peldu iestādēs, un sākas intensīva kūdras purvu izstrāde tieši kurināmā apgādes vajadzībām. Tas turpinās arī II Pasaules kara (vācu okupācijas) laikā, kad Ķemeru – Slokas kūdras purvā uz laiku tiek nodarbināti jaunieši no darba dienesta, kur bija vispirms jānokalpo trīs mēneši, lai varētu pieteikties studijām augstskolā. Atmiņu pierakstos šie jaunieši darba un sadzīves apstākļus (dzīvojuši Ķemeros, dažādu saimnieku mājās) raksturo kā ļoti labus, salīdzinot ar kuriem vēlākās gaitas Vācijā šķitušas kā katorga. Tā laika kūdras fabrikas grāmatvedības dokumentos redzams, ka prēmijas par izstrādes normu pārsniegšanu izmaksātas degvīnā un papirosos.
Tieši II Pasaules kara laikā sākas intensīva kūdras purva izstrāde un veidojās strādnieku ciems. 1942. gadā fabrika iegūst nosaukumu “Kūdras fabrika Sloka”, bet robeža starp Slokas pilsētai piederošo teritoriju un Salas ciemu vairākas reizes pārnesta, kas arī vēlākos gados izraisījis vairākus konfliktus – par ceļu apsaimniekošanu, ūdensapgādi un pēcāk arī pamestās Jūrmalas izgāztuves sakopšanu Kašķu purva teritorijā. Sākotnēji Mežbeltu apkārtnē tika izbūvētas vienkāršas koka barakas, bija problēmas ar ūdensapgādi. Dzelzceļa staciju (faktiski – vilciena pieturvietu, kurā neapstājas visi vilcieni, šo problēmu atrisināja tikai 70. gados) atklāj 1951. gadā. Arī pēc kara bija liels pieprasījums pēc kūdras – gan kurināmā, gan augsnes ielabošanas vajadzībām. Kūdras fabrikas strādnieki, kas tajā darbojušies ilgāku laiku, paši sevi lepni dēvē par “purva velniem”, ar to uzsverot gan specifisko darba vidi, gan spēju tikt galā ar visādām grūtībām.
1970. gados kūdras fabrikas strādnieki no Kūdras barakām lēnām sāk pārcelties uz Kauguru jaunceļamo dzīvojamo masīvu, tomēr ciemats ap staciju, kas nu pievienots Jūrmalai, vēl turpina ierasto dzīves ritmu. 1995. gadā uzcelta tagadējā Kūdras stacija (tai piegulošā apkārtne pieder Jūrmalas pilsētai), tomēr ciema lielākā daļa, kur atrodas vien dažas dzīvojamās mājas, bet pārsvarā vasarnīcas un mazdārziņi, ir piederīga Salas pagastam.
2021. gada sākumā Kūdrā dzīvesvietu deklarējuši 65 iedzīvotāji.
Par godu Kūdrai 2020. gada 19. septembrī akcijas “Katram Babītes novada ciemam savu #Laimeskoku!” laikā pie Piņķu ūdenskrātuves iestādīts purva ozols (lat. nos. – quercus palustris).
(Informācija sagatavota 2020. gada nogalē).