Stāsta Mārupes Valsts ģimnāzijas 6.a klases skolēni.
Loreta: “Jau tad, kad mācījāmies 5. klasē, audzinātāja mums pastāstīja, kā viņas iepriekšējā audzināmā klase, kas tagad būtu 14.d, četrus gadus pēc kārtas ziemā rīkoja labdarības akciju “Ulubeles” dzīvniekiem un kļuva par patversmes brīvprātīgajiem.”
Adrians: “Taču laikam tad mēs bijām mazi un skolotājā īsti neieklausījāmies, un drīz arī kovida epidēmijas dēļ sākās attālinātās mācības līdz pat vasarai.”
Enija: “Taču šogad mēs domājām: kas tad nu, vai tad mēs esam sliktāki par lielajiem?! Un tā arī sākām rīkoties.”
Madara Rēzija: “Iegādājāmies lielas, dzeltenas papīra lapas, lai uzrakstītu aicinājumu visiem skolēniem ziedot. “Ulubeles” mājaslapā atradām informāciju par sunīti Pastarīti un kaķi Mango, kuriem tajā laikā patversmē klājās ļoti grūti sliktas veselības dēļ. Viņi abi mūsu plakātos arī bija reklāmas sejas jeb purniņi.”
Paula: “Mēs, vairākas meitenes, uzņēmāmies teksta rakstīšanu un plakātu noformēšanu. Tie izdevās glīti un spilgti, un aicinājumus mēs izvietojām divās vietās skolā kopā ar groziem ziedojumiem.”
Armands: “Akcija notika nedēļu – no 9. līdz 16. decembrim.”
Diāna: “Grozi pildījās ātri, un tos tukšojām vairākas reizes dienā. Drīz liela daļa mūsu klases bija piepildīta ar dažādām mantām un nedaudz smaržoja pēc dzīvnieku barības veikala.”
Aleksandra: “Protams, arī es un mani klasesbiedri atnesām daudz lietu – gan barību, gan segas un dvieļus, gan dzīvnieku rotaļlietas. Es kopā ar mammu sapirku lielu maisu barības un rotaļlietu.”
Keitija: “17. decembrī palikām pēc stundām un šķirojām ziedojumus. Sākumā likās, ka akcija būs meiteņu lieta, bet te nu pierādījās, cik mūsu klases zēni tomēr ir aktīvi, izdarīgi, atsaucīgi un stipri.”
Artūrs J.: “Šķirošana nemaz nebija viegla, ziedojumus grupējām pa kastēm, piemēram, sausā suņu barība, kaķu konservi, segas, palagi utt.”
Aleksandrs: “Kastes aizlīmējām tik kārtīgi un cieši, ka nepietika līmlentes, tāpēc gājām aizņemties to pie skolas direktora. Iztērējām arī visus viņa krājumus.”
Matīss: “Nav mums pakošanā vai fasēšanā lielas pieredzes, tāpēc gadījās, ka kādai kastei no pārāk liela smaguma saplīsa dibens un darbs bija jāsāk no jauna, liekot mazāk mantu vairākās kastēs.”
Gregors: “Katram iepakojumam uzlīmējām dzeltenu uzrakstu par to, kas tajā atrodas. Dzeltenā ir “Ulubeles” tradicionālā krāsa un tāpat arī šīs labdarības akcijas visu piecu gadu garumā.”
Ronijs: “Man ļoti patika šī piektdiena, jo kopā darījām labu darbu. Attālināto mācību dēļ ilgi nebija izjusta tik varena klases vienotība un darba prieks.”
Madara: “21. decembrī pēc liecību saņemšanas stiepām kastes uz autobusu, ko mums bija sarūpējis skolas direktors. Atkal tas pats – divām kastēm izplīsa dibens, bet nu jau mēs, iepriekš guvuši pieredzi, problēmu pratām zibenīgi novērst.”
Kristaps: “Vecāki mums bija atveduši klases eglīti. Lai pagarinātu tās citu iepriecināšanas mūžu, nolēmām arī to aizvest uz patversmi.”
Robijs: “Kā eglīti greznosim? Laikam spīdīgi bumbuļi, virtenes un svecītes dzīvniekus neiepriecinās, tāpēc tajā iekārām suņu kārumus kauliņu un vistu stilbiņu formā. Zvaigznītes gan mums nebija, ko egles galotnē likt.”
Anna: “Zvaigznītes vietā egles galotnē iekārām kartīti ar pašu izdomātu dzejolīti. Ilgi gan to sacerējām. Hmm... Kā nu tas skanēja?”
Oskars: “Es atceros!
Ziemassvētkiem pienākot,
Kaķi, suņi runājot.
Tāpēc vedām egli zaļu,
Lai tie izklaidēm dod vaļu –
Lai var dejot, skaļi smiet,
Dziedāt dziesmas, jautri diet.”
Elizabete: “Uz patversmi mums līdzi devās vēl viena skolotāja, kuru, tāpat kā mūsu audzinātāju, sauc Līga.’’
Martins: “Patversmē mūs sagaidīja vesels suņu koris, kā arī patversmes pārstāve Diāna un administrators Kristaps. Bija slidens, klupdami krizdami stiepām mantas uz noliktavu.”
Artūrs R.: “Mani tik ļoti pārsteidza milzīgais daudzums suņu, ka apstājos kā piekalts pie voljēriem un gandrīz aizmirsu, ka jāstiepj kastes. Kā var tādus mīļumus pamest?!”
Gustavs: “Patversmes pārstāve Diāna mums pastāstīja par patversmi un tās iemītniekiem, ļāva arī drusku apskatīt tos.”
Markuss: “Uzzinājām, ka “Ulubelē’’ ir apmēram 500 iemītnieku un 100 no tiem ir opīši un omītes, tas ir, vecāki par astoņiem gadiem. Šī ir no-kill patversme, un liela nozīme ir tieši ziedotājiem, jo valsts dzīvniekam sniedz atbalstu tikai divām nedēļām.”
Linards: “Visu dzīvnieku uzturēšana maksā apmēram 1000 eiro dienā. Ģimnāzijas skolēni, vecāki, darbinieki ziedojot ir izdarījuši lielisku darbu.”
Gabriela: “Visi mēs patversmē jutāmies saviļņoti, bija interesanti, bet reizē tomēr arī ļoti, ļoti skumji, jo dažs dzīvnieciņš te mīt jau padsmit gadus.”
Rebeka: “Vairums ziedojumu bija anonīmi, tomēr kādam bija pievienotas bērnu vēstulītes, un dažus dāvinātājus mēs pamanījāmies izspiegot paši.”
Marta: “Tāpēc devāmies pie viņiem, lai uzdotu jautājumus, kas viņus motivēja ziedot un kādas ir viņu attiecības ar dzīvniekiem. Vispirms izjautājām Miku un Lindu. Viņi ir brālis un māsa, un viņu ģimene jau visus gadus ir paši pirmie ziedotāji un atved gandrīz vai kravu ar dzīvnieku barību.”
Miks (6.b): “Kad izlasu dzelteno plakātu ar lūgumu ziedot, parasti uzreiz mājās par to izstāstu tētim, un viņš vai nu tajā pašā vakarā, vai arī otrā rītā dodas uz dzīvnieku veikalu, pēc tam – ar pirkumu uz skolu, bet mūsu ģimenē visstiprāk dzīvniekus mīl māsa Linda.”
Linda (4.b): “Man ļoti patīk dzīvnieki, it īpaši suņi. Mana ģimene katru mēnesi brauc uz “Ulubeli” staidzināt suņus, es arī esmu mācījusies Ulubeles Cilvēcības skoliņā. Mums mājās dzīvnieku nav, bet, kad izaugšu liela, man noteikti būs vācu aitu suns un arī kāds suņu opītis no patversmes.”
Gustavs (4.a): “Kad izlasīju par akciju, uzreiz zvanīju omei, ka arī mums kaut kas jānopērk. Ziedojumus atveda ome un opis, jo es pats vēl tādus smagumus nespēju panest. Viņi ziedo katru gadu. Man ļoti patīk dzīvnieki, agrāk mums mājās bija suns Rodžers un zivtiņa Bruno, bet tagad – kaķis Kriksis, kas arī ir adoptēts no patversmes.”
Māsas Elizabete (1.e) un Katrīna (2.a): “Mājās izstāstījām mammai par dzelteno plakātu ar kaķa Mango lūgumu, un viņa devās uz veikalu nopirkt kaķu ēdienu. Ielikām to maisiņos, uz kuriem uzrakstījām, kas sūta sveicienus. Mums ļoti rūp visas pasaules dzīvnieki, un mājās mums ir kaķis Mellis, ko atradām pagalmā, – vai nu viņš bija pamests, vai arī saimniekam pats pazaudējies.”
Erlīna (4.d): “Ieraudzīju kaķi Mango plakātā, nofotografēju un mājās parādīju mammai. Tad abas braucām uz veikalu, nopirkām rotaļlietas, gardumus, mamma arī sašuva suņu gultiņu. Man mājās ir suns Baksters un kaķis Alfons, un es ļoti mīlu dzīvniekus. Man Mango kļuva tik ļoti žēl, ka uzrakstīju viņam vēstuli ar veselības vēlējumu un lūgumu pasveicināt savus draugus patversmē.”
Anna (3.b): “Es ļoti mīlu dzīvniekus. Man mājās ir divi suņi un kaķis. Visa ģimene devāmies uz veikalu pirkt dāvanas dzīvniekiem. Ziedojumiem īpaši noformēju kasti ar kaķa un suņa zīmējumu un uzrakstīju vēstulīti, jo šī dāvana tiešām bija no visas manas sirds.
Divdesmit deviņi 6.a klases pārstāvji (tik skaļi, lai noskan visa Mārupe): “Mīļie ģimnāzijas skolēni, vecāki un darbinieki! Vissirsnīgāakis paldies, ka atbalstījāt ķepaiņus, kam pagaidām dzīvē nav tik labi veicies, un darījāt pasauli kaut nedaudz gaišāku!”
.png)
6.a klases skolēnu teikto hronoloģiskā secībā sakārtoja klases audzinātāja Līga Lisnere