Turpinot stāstīt par novadniekiem rubrikā “Apkaimju cilvēkstāsti”, šajā reizē ciemos devāmies uz Spilves apkaimi un uz sarunu aicinājām pētnieci, selekcionāri un LU Rododendru selekcijas un izmēģinājumu audzētavas “Babīte” vadītāja vietnieci GUNITU RIEKSTIŅU, kuras mūža darbs ir saistīts ar rododendriem un skaistuma radīšanu.
Gunita Riekstiņa | Dzīvesvieta: Spilve | Profesija/nodarbošanās: pētniece, selekcionāre, LU Rododendru selekcijas un izmēģinājumu audzētavas “Babīte” vadītāja vietniece
– Gunita, vai Mārupes novadā jūs dzīvojat kopš dzimšanas?
– Uz dzīvi Spilvē ar ģimeni pārcēlāmies pirms divpadsmit gadiem. Pirms tam dzīvojām dzīvoklī Rīgā un mums jau sen bija tāda klusa iecere par savu ģimenes mājiņu. Tā kā jau strādāju Latvijas Universitātes Rododendru selekcijas un izmēģinājumu audzētavā “Babīte”, pirmais noteikums mājas izvēlei bija, lai tā būtu tuvu darbavietai. Tepat blakus ir mazi ciematiņi un jauki zemesgabali. Vienu no tiem arī izvēlējāmies – ar trim skaistiem lieliem ozoliem. Man ir svarīgi, lai pie mājas būtu lieli koki. No mājām līdz darbam ir desmit minūtes, pusdienot dodos uz mājām. Vasarās bieži braucu ar velosipēdu, jo te ir jauks veloceliņš blakus.
Nopērkot zemesgabalu, sagājām kopā visa ģimene, trīs paaudzes – mani vecāki, kuri pārcēlās uz dzīvi šeit no Dundagas, un tad vēl mana meita pie mums dzīvoja.
– Ar ko, jūsuprāt, Spilves apkaime izceļas uz citu apkaimju fona?
– Te visapkārt ir daba. Man kā bioloģei tas ir svarīgi. Es visu mūžu esmu strādājusi mežā, dabā, un arī dzīvot man patīk vietā, kur visapkārt ir daba. Pāri pār Hapaka grāvi ir purvi, kur dzīvo dzērves. Tālāk ir Lielupe, kur var kājām aiziet. Uz Balto kāpu var aizstaigāt. Mums ir sunītis, korgiju šķirnes kucīte Nora, ar kuru mēs dodamies garās pastaigās. Te visapkārt ir pļavas un griezes vasarā, kas man ļoti patīk.
Visā Mārupes novadā jau tā ainava ir līdzīga, ciematiņi un daba. Te vairāk ir jūtams Jūrmalas tuvums, Lielupe. Pa veloceliņu var aizbraukt līdz pat jūrai, rokas stiepiena attālumā ir Beberbeķu dabas parks ar ezeru un Piņķu ūdenskrātuve, kur vasarā var doties peldēties.
– Kas tieši Spilvē jums liek justies kā mājās?
– Laikam jau darbavieta. Padomājiet, cik daudz stundu cilvēks pavada darbā. Pārnāc mājās, un jau jāiet gulēt. Šeit esmu nostrādājusi visu mūžu, kopš pabeidzu Bioloģijas fakultāti Latvijas Universitātē, un ne mirkli neesmu nožēlojusi savu izvēli. Es tieši šeit jūtos kā mājās, un arī darba kolēģi man ir kā ģimene.
– Vai varat nosaukt kādu vietu, lietu vai objektu, bez kā šī apkaime nebūtu iedomājama?
– Te ir rododendru audzētava, kurai šogad aprit četrdesmit pieci gadi. Šī vieta ir ļoti unikāla. Kad vēl bijām Babītes novads, par novada ģerboni tika izvēlēts vairogs ar rododendra ziedkopu, kas tagad ir Babītes pagastam. Mēs bijām lepni, ka tieši rododendrs tika izvēlēts par novada simbolu. Es arī zinu, ka Spilves iedzīvotāji vēlas, lai vietā, kur tagad uztaisīja ceļa remontu aplī, tiktu uzstādīta rododendra zieda skulptūra.
Mēs esam unikāli ne tikai Latvijas mērogā. Nekur visā Baltijā nevar apskatīt tik lielus rododendrus un tādā daudzumā. Rododendru ziedēšanas laikā te viesojas aptuveni trīsdesmit tūkstoši cilvēku mēnesī gan no Lietuvas un Igaunijas, gan citām vietām.
– Vai jūs atceraties, kā rododendra ziediņš nonāca Babītes novada ģerbonī?
– Šajā procesā ļoti aktīvi piedalījās profesors Rihards Kondratovičs, kurš dibināja rododendru audzētavu un bija ilggadējs tās vadītājs. Vērtēšanai tika virzīti vairāki ģerboņa varianti, kur bija ietverti dažādi novada simboli: šūpulis, maize, kliņģeris, lācene un rododendra ziedkopa, bet Heraldikas komisija izvēlējās tieši to ar rododendru. Mums pat vecie avīžu izgriezumi ir saglabāti. Rododendrs simbolizē novada dabas vērtības, rododendra ziedkopa – ģimenes vērtības.
– Vai ģerbonī attēlota kāda konkrēta rododendra šķirne?
– Nē, bet tas varētu būt ‘Babītes Kompaktais’. Tā ir tāda unikāla šķirne, kas nav nekur citur pasaulē, – zema, kompakta, sarkana un skaista. (Smejas.) Mums daudzu šķirņu nosaukumā ir Babītes vārds.
– No kurienes nāk rododendri?
– No ziemeļu puslodes mērenās joslas, bet pārsvarā no Āzijas. Tur ir vislielākā rododendru dažādība. Ir arī Amerikas sugas, kas mūsu klimatiskajiem apstākļiem ir ļoti labi piemērotas, tādas ziemcietīgas.
– Vai rododendrs ir piemērots apstādījumiem pilsētvidē?
– Jā, pat ļoti, tikai bieži vien cilvēki neatrod viņiem piemērotu vietu. Tādās atklātās vietās tiem ir grūti. Ir ļoti maz rododendru sugu un šķirņu, kas ir piemērotas vietām, kur ir daudz saules un vēja. Bet, piemēram, Piņķos ir vietas, kur ir skaistas rododendru dobes, – pie baznīcas un pašā Piņķu centrā. Šī apkārtne būtu ļoti skaista, ja te visur augtu rododendri.
– Kas esat pēc profesijas, un kādēļ izvēlējies apgūt tieši to?
– Esmu botāniķe. Pabeidzu vidusskolu un īsti nezināju, ko darīt. Man nebija tā, kā citiem, kuri jau no bērnības zina, kas viņi kļūs, kad pieaugs. Man nebija ideju, bet pieradusi pie augiem biju jau kopš bērnības, jo mamma man ir tāda ar zaļajiem pirkstiņiem. Atceros, ka, vēl maza esot, gāju viņai palīgā, kad audzējām tomātus tirgošanai tirdziņos. Visas vasaras dzīvoju laukos pie vecmāmiņas, un man ļoti patika darbs ar augiem un zemi.
Pabeidzot vidusskolu, nezināju, kur iet mācīties, tādēļ izdomāju, ka jāpastrādā, kamēr izdomāšu. Aizgāju strādāt uz “Rīgas zieda” siltumnīcām, kur divus gadus darbojos ar neļķēm. Darbs man ļoti iepatikās, un man teica, ka jāiet mācīties par agronomu uz Jelgavu. Nodomāju: “Ko tur Jelgavā? Iešu tepat Rīgā mācīties par biologu.” Tas bija tāds liktenīgs pagrieziens, jo tur es satiku savu nākamo vīru. Mācījāmies vienā kursā. Viņš tieši tos divus gadus bija armijā. Sanāca, ka es viņu tos divus gadus pagaidīju, lai mēs satiktos.
Rododendru audzētavā sāku strādāt jau studiju laikā, jo vajadzēja kaut kur piepelnīties. Audzētavu nodibināja 1980. gadā, un jau 1983. gadā es šeit sāku strādāt par sargu uz pusslodzi. Tā kā es šo vietu zināju, jo kopā ar citiem kursa biedriem mums te notika talkas – taisījām žogu, tīrījām pamežu un darījām citus darbus –, tad šo vietu biju jau noskatījusi kā potenciālo darbavietu, un es teicu profesoram, ka gribētu audzētavā strādāt pēc studiju beigšanas. Tā kā tieši tika meklēts botāniķis, sāku šeit strādāt.
– Kāda ir botāniķa ikdiena?
– Vairs jau es neesmu botāniķe, pēdējos divdesmit gadus esmu selekcionāre. Pamazām pārņēmu profesora Kondratoviča, kurš bija galvenais selekcionārs, iesākto darbu. Kopumā mums starptautiskajā reģistrā ir apstiprinātas simt piecdesmit trīs rododendru šķirnes, un piecpadsmit no tām ir manējās. Tagad tikai sāk ienākties mana darba augļi, jo selekcijas process ir ļoti ilgs. Vismaz piecpadsmit gadi paiet, lai šķirni izaudzētu. Tikai tagad sāku ieraudzīt, kādi ir manu krustojumu rezultāti.
– Kur un kā selekcionēšanas process notiek?
– Tas notiek ārā, mežā. Vajag savā starpā sakrustot divus rododendrus. Ir jāatrod mātes augs un tēva augs. No tēva paņem ziedputekšņus, aiznes un uzliek tos uz mammas zieda irbuļa drīksnas. Putekšņi dīgstot sasniedz sēklotni, un izveidojas pogaļas ar sēkliņām. Sēklas rudenī savāc un pavasarī iesēj. Pēc pieciem sešiem gadiem jaunie augi uzzied. Tikai tad tu ieraugi, kas tur ir sanācis, un izvēlies vislabākos. Ja ir kāds pietiekami skaists, oriģināls eksemplārs un saproti, ka tā varētu būt jauna šķirne, tas ir jāpavairo veģetatīvi, ar spraudeņiem vai potēšanu, un tad atkal ir jāgaida aptuveni pieci gadi, kamēr augi uzzied. Tikai tad var reģistrēt jauno šķirni. Protams, mēdz būt arī tā, ka paiet pieci gadi un tu saproti, ka nekas nav sanācis. Proti, ziedi ir skaisti, bet trūkst oriģinalitātes vai arī augi nav pietiekami ziemcietīgi.
Ar starptautisko šķirņu reģistrēšanu nodarbojas Anglijas Karaliskā dārzkopības biedrība, kas reģistrē visas pasaulē radītās rododendru šķirnes.
Ir iespēja arī pasūtīt šķirni, kas var tikt nosaukta jūsu izvēlētajā vārdā par noteiktu samaksu. Konkursa “Ģimenei draudzīgākā pašvaldība Latvijā” ietvaros pie savas šķirnes – ‘Mana Madona’ – tikusi arī viena no Latvijas pašvaldībām.
– Kādas ir būtiskākās īpašības un prasmes, kuras jūsu darbā ir nepieciešamas?
– Te vajag pacietību. Tas ir pats svarīgākais. Mīlēt savu darbu un augus, jo tie ir visu laiku jāaprūpē.
– Kas ir tas, kas ikvienam būtu jāzina par rododendriem?
– Nebaidīties no tiem. Ļoti daudzi domā, ka rododendri ir ļoti grūti audzējami. Pamēģina vienreiz un atmet ar roku, jo neaug. Ir jāzina tikai dažas elementāras patiesības. Pirmkārt, vieta. Rododendriem ir jāizvēlas pareizā vieta. Jāņem vērā tas, vai augs ir vasarzaļš vai mūžzaļš. Mūžzaļos, kas rudenī nemet lapas, vēlams stādīt pusēnā, tā kā pie mums priežu mežā. Šis ir iemesls, kādēļ profesors izvēlējās šo vietu, jo te ir priežu mežs un tāda pusēna, kas ir caurspīdīgi gaiša. Vasarzaļajiem augiem vajag vairāk saulītes, tur viņi bagātīgāk ziedēs, būs krāsaināki un košāki. Jāskatās arī, lai nebūtu caurvēju, lai izvēlētajā vietā nepūstu aukstie ziemeļu vēji. Jāņem vērā, ka rododendri nav vietējās floras augi, tādēļ ziemas viņiem ir liels pārbaudījums.
Otrkārt, svarīgi ir sagatavot piemērotu augsni. Rododendriem patīk skāba augsne, un pie mums Latvijā nav problēmu iegādāties kūdru augsnes uzlabošanai.
Un pats galvenais ir laistīšana, jo rododendriem ir sekla sakņu sistēma un saknes var ātri izkalst. Ja augs ir pareizi iestādīts, tas augs gadu desmitiem un daudz uzmanības neprasīs. Pat divsimt gadus auguši rododendri var būt skaisti un krāšņi. Turklāt rododendrus var stādīt gan pavasaros, kad nokūst sniegs, gan arī rudenī līdz pat salam.
– Kad sākas rododendru ziedēšanas laiks? Kad jābrauc pie jums ciemos?
– Rododendru stādu tirgošana sākas aprīlī, un tad arī sākas rododendru ziedēšanas laiks. Šogad ir supersilta ziema, un šķiet, ka arī pavasaris būs agrs. Parasti maija beigās, jūnija sākumā ir rododendru ziedēšanas kulminācija. Tad apmeklētājus rododendru dārzā katru gadu sagaida krāšņi koncerti un pasākumi, tikai jāseko līdzi aktuālajai informācijai.
– Un noslēgumā – kas jums sniedz lielāko prieku un motivē darbam?
– Tas, ka šeit atnāk cilvēki un saka: “Cik te ir skaisti!” Tas silda sirdi, un ir prieks radīt skaistumu. Manuprāt, skaistums izglābs pasauli un vairo labo.
Mārupes novada Tūrisma un uzņēmējdarbības atbalsta aģentūra