Mūsu cilvēki ir Mārupes novada dārgakmeņi, kas ar savu aizrautību un darbību rotā mūsu novadu un dara to bagātu. Turpinot iepazīt Mārupes novada apkaimes ar mūsu cilvēku stāstiem un veidojot rubriku “Apkaimju cilvēkstāsti” pašvaldības informatīvajā izdevumā “Mārupes Vēstis”, maijā uz sarunu aicinājām mārupieti, alpīnistu un uzņēmēju VALDI PURIŅU, kurš pagājušajā gadā bija viens no Latvijas Alpīnistu savienības kluba Pamira kalnu ekspedīcijas dalībniekiem. Ekspedīcijas ietvaros mūsu alpīnistiem izdevās uzkāpt līdz šim neviena neiekarotā gandrīz 6000 metru augstā virsotnē Mindžaras ielejā un sasniegt arī 7134 metru augsto Avicennas smaili.
Mārketinga speciāliste Ilze Žunde sarunā ar mārupieti Valdi Puriņu.
Vizītkarte
Valdis Puriņš
Dzīvesvieta: Tēriņu apkaime
Profesija, nodarbošanās: uzņēmējs, biznesa apmācību spēļu un pasākumu vadītājs, alpīnists
Kad un kādēļ par savu dzīvesvietu izvēlējies Mārupes novadu?
Kopš dzimšanas dzīvoju Āgenskalnā. Tad pārcēlos uz Lielvārdi, tad atkal atpakaļ uz Āgenskalnu. Mārupē nonācu teju pirms 20 gadiem. Iegādājāmies zemesgabalu klajā laukā, kur nekā apkārt nebija. Tā bija tāda sirreāla sajūta. Man šķita, ka pārceļos uz laukiem – ceļi nekādi, kanalizācija vietējā, gāze vietējā.
Par dzīvesvietu izvēlējāmies tieši Mārupi, jo lūkojāmies uz vietu Pārdaugavā, kas ir mana bērnības zeme. Arī darbavieta man tajā laikā bija Jaunmārupē. Mārupe šķita tāda loģiska vieta, kur dzīvot. Man šeit patīk.
Ar laiku, protams, viss apkārt ir stipri mainījies. Infrastruktūra ir uzlabojusies, māju skaits audzis, kursē sabiedriskais transports, ceļi ir labāki, arī satiksme ir intensīvāka. Tam visam ir savi plusi un mīnusi.
Nosauc trīs vietas, lietas vai objektus, bez kā Mārupes novads nebūtu iedomājams?
Mums ar sievu patīk lidostas tuvums. No rītiem ap pieciem sākas tāda rosība, dzirdama lidmašīnu motoru rūkoņa. Mēs tās saucam par “mamutu cīņām”. Kad mostas lidmašīnas, mēs mostamies līdz ar tām. Tas tā, pa jokam. Draugi pie mūsu mājas atstāj mašīnas, kad dodas ceļojumos. Pašiem ērti.
Otra lieta, ko vērts pieminēt, – Mārupe ir suņiem draudzīga vieta. Labā lieta ir tā, ka Mārupē uz ielas cilvēki sveicinās. Ejot pastaigā ar suni, tas ir tāds rīta ceļojums – satikties un sasveicināties.
Treškārt, Mārupe kopumā ir klusa un ekskluzīva vieta. Grūti iedomāties tagad dzīvot centrā.
Man ļoti gribētos, lai būtu veloceliņš uz Jūrmalu, drusku tuvāk, nekā braukt caur Imantu.
Kas tev Mārupes novadā liek justies kā mājās?
Vakara klusums, kad atbraucu mājās. Maģiskais miglas laiks. Ziemā man un manai sievai patīk tīrīt sniegu. Tas no kalniem. Te ziemā ir ko pašķūrēt.
Ar ko nodarbojies ikdienā?
Ilgu laiku strādāju celtniecības jomā, tad darbojos kā vecākais partneris un treneris biznesa apmācību uzņēmumā “Nordic Training international”, kas izstrādā lietišķās spēles un vada apmācības biznesam. Tur es nostrādāju 20 gadus.
Tagad man ir savs mazais uzņēmums “Kalnu saule”, kas nodarbojas ar cilvēku vešanu kalnos – trekingos. Piedāvāju arī dažādas apmācības par lietām, kurās esmu kompetents.
Kā tu nonāci līdz kalniem?
Līdz trešajai klasei dzīvoju Rīgā, Āgenskalnā. Mēs ģimenē bijām četri bērni, un visi mācījāmies mūzikas skolā, es mācījos spēlēt vijoli. Ļoti daudz slimoju, un mani vecāki nolēma kaut ko darīt lietas labā. Mēs pārcēlāmies uz laukiem. Tētis, lai nodrošinātu ģimeni, ar visām savām augstākajām izglītībām aizgāja strādāt cehā. Mēs sākām mācīties Kaibalas pamatskolā, kur man ļoti noveicās ar lielisku fizkultūras skolotāju. Viņu sauca Ēriks Stāmers. Kādā no stundām viņš man teica: “Tev ir labs atspēriens, tev basketbols jāspēlē.” Viņš pavērsa manu dzīvi sporta virzienā. Kad mamma jautāja, vai vēlos turpināts spēlēt vijoli, teicu “nē” un pievērsos sportam. Skolā mums bija tāds sporta tūrisma pulciņš, ar kuru piedalījāmies sacensībās un mācījāmies siet visādus mezglus. Jau septītajā klasē skolotājs mūs aizveda uz kalniem – uz 2000 metru augsto Havernu Ukrainā. Tas bija kaut kas!
Vidusskolas laikā mācījos Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, kur arī turpināju iesākto un piedalījos tūrisma tehnikas sacensībās. Desmitajā klasē vidusskolu grupā uzvarējām čempionātā, un galvenā balva bija brauciens uz Fanu kalniem Tadžikistānā. Ļoti interesanti, ka šajās sporta tūrisma sacensībās Kaibalas astoņgadīgā skola plūca uzvaras laurus pamatskolu grupās, savukārt Rīgas Valsts 1. ģimnāzija – vidusskolu grupā.
Tad bija ļoti liela pauze, un jau 2000. gadā sāku kāpt lielajos kalnos.
Kādas ir būtiskākās iemaņas un prasmes, kas nepieciešamas, lai kāptu kalnos?
Ir tāds faktors kā “virsotnes griba”. Fiziskais spēks īstenībā nav galvenais. Tas ir svarīgs, lai varētu kustēties ātrāk, nest smagāku somu, varētu palīdzēt citiem, bet tas nav galvenais. Viss dzīvo galvā. Nedrīkst pazaudēt fokusu uz virsotni un spēju piespiest sevi izdarīt nākamos soļus grūtos apstākļos – stundas, dienas, nedēļas.
Kas ir tas “kaifs”, kas tevi motivē kāpt kalnos?
Tas ir tas virsotnes brīdis, kad esi sasniedzis nosprausto mērķi. Tā ir reibinoša sajūta, kad esi apdullis no fiziskās slodzes, no kalnu virsotnes apstākļiem. Nākamais brīdis ir, kad nokāp lejā un paskaties augšup. Ir gandarījuma sajūta: es biju tur – tur augšā! Ja es to varēju paveikt, es varu pievarēt un izdarīt jebko.
Tomēr jāatceras, ka jebkam, ko dari, ir sava cena. Vienmēr jāpiedomā par tiem, kuri paliek un tevi gaida mājās.
Valdis Puriņš ar Pamira kalnu ekspedīcijas dalībniekiem.
Mārupes novada Tūrisma un uzņēmējdarbības atbalsta aģentūra