Maija beigās divas Mārupes vidusskolas klases - 5.c un 12.a - sīvā konkurencē izcīnīja 1.vietu aizraujošās sacensībās ZZ Čempionāts. 12.a klase balvā saņēma ceļojumu uz Tatru kalniem. Pēc atgriešanās atpakaļ Mārupē, 12.a klases skolniece Nikola Krista Ivanova piedāvā ieskatu šajā piedzīvojumā!
Tad nu varam beidzot atbildēt uz jautājumu: kā mums gāja? Ar vienu vārdu nepietiks. Viss sākās ceturtdien, 8.septembrī plkst.5:45. Parasti, lielākā daļa vēl cenšas noķert pēdējās saldās miega minūtēs pirms došanās uz skolu, bet šoreiz mēs jau bijām pacentušies un pacietīgi gaidījām mūsu karieti.
Autobusā pavadījām pietiekami ilgu laiku, protams, ar pauzītēm, bet kopā 17 stundas.
Braucot autobusā, gide stāstīja dažnedažādus interesantus faktus par vietām, kurām braucām cauri, tā ka sanāca arī atkārtot dažas vēstures stundas. Naktī ieradāmies Zakopanē, īstā poļu tūrisma pilsētiņa, tai skaitā arī mūsu kempingā, kurš atradās 30 minūšu gājienā ar kājām no pilsētas centra.
Nākamajā rītā jau 9:00 devāmies uz brokastīm. Devāmies pirmajā cīņā ar sevi jeb 1 395 metru virs jūras līmeņa kāpienā, kas mums prasīja apmēram divas stundas.
Tas nebija viegli, tiešām, pie katra pagrieziena ieraugi kalnus un liekas tūliņ jau būs kalna gals, bet mēs tikai turpinām kāpt un kāpt.
Par spīti visam, nonācām mūsu galamērķī burvīgā, debeszilā kalnu ezeriņā Morskie oko, kas vēl no visām pusēm samīļots ar kalniem. Vienkārši skaisti. Šo pievarējām visi pilnā sastāvā, beigās laimīgi un priecīgi par sasniegto.
Nokāpjot lejā, atradāmies tikai trīs soļu attālumā no Slovākijas, tāpēc iegriezāmies ar nedaudz tur. Noguruši, bet noteikti priecīgi devāmies uz Zakopani. Braucām augšā ar slaveno gaisa tramvaju, no kurienes vēlāk pavērās brīnišķīga kalnu ainava un Zakopanes centrs. Devāmies lejā. Sadalījāmies, staigājām pa suvenīru veikaliem un citādi iepazinām Zakopani. Nepazīstami cilvēki, valoda un pazīstamie uzraksti tikai nepareizi uzrakstīto – viss tāpat kā mājās tikai savādāk.
Nākamajā dienā devāmies pretī nezināmajam. Dodoties brokastīs, kājas jūtamas jau no vakardienas. Kā būs ar šodienu, ja jāpieveic krietni grūtāks, smagāks gabals – Kasprowy Wierch, 1 987 metri? Vēl pat neesam tikuši līdz kalna sākumam, kad atskan pirmie: “Vai esam jau galā?” Protams, bija iespēja kalnā doties ar vagoniņu, bet vai tā ir īstā garša beigās? Cilvēku burzma un suvenīru andele sit augstu vilni, pirmie ūdens malki pirms došanās augšā. Un nepaiet ne trīs stundas, kad gandrīz visi ir sasnieguši virsotni. Nezinu, vai tas bija briesmīgi grūti vai vienkārši šausmīgi? Noteikti nē. Tas bija maģiski.
Pašās beigās, kad esi uzrāpojis kalnā, aizmirstas grūtie kāpieni, bet paveras burvīga panorāma uz pilsētu, kalniem pāri citi kalni un svaigais gaiss, ko saelpojāmies, pietiks visam pirmajam pusgadam.
Akmeņaini ceļi, tulznas uz kājām un vairāki litri sviedri. Kopumā pirmajā dienā pēc telefona aprēķiniem nogājām vairāk kā 48 000 soļu. Tas viennozīmīgi bija to vērts! Gandarījumu dod nevis plikais fakts, ka uzkāpu kalnā, bet gan apziņa, ka „Es varu!”. Vislabākais moments ir, kad starp kokiem un akmeņu serpentīnu paskaties apkārt un redzi, ko esi pieveicis. Tas ir kas neaizmirstams. Daži no klases to salīdzināja ar dzīves karjeras kāpnēm. Pilna ar dažādiem šķēršļiem, pauzēm un sevis pārvarēšanu.
Šis brauciens mums noteikti deva daudz dažādu krāsainu atmiņu, saliedēja klasi spēcīgāk, spilgtu notikumu un vienkāršu skaistu kopā būšanu.
Paldies 12.a klases vārdā varētu teikt diviem mūsu apsargiem Jānim Vilkaušam un klases audzinātajam Gatim Maķevicam. Protams bez tiem mums bija līdzi arī Zelta Zivtiņas gariņi, foto reportiere un čempionāta rīkotāja, gide un divi jauki šoferīši, kur pacieta mūs visas četras dienas. Neliela mazuma piegarša, bet vismaz ļoti jauki iesākām mācību gadu.