Iznācis 3.raksts izglītojošo rakstu sērijā par sportu

Sveiks, mārupieti!

Iepriekšējos rakstos apskatījām, kas ir un kā darbojas sporta psiholoģiskā sagatavotība un kāpēc tā ir svarīga sastāvdaļa jaunā sportista attīstībā. Uzskaitot sporta psiholoģiskās sagatavotības metodes un domājot par tām, ir svarīgi saprast, lai nodrošinātu pēc iespējas labāku sportistu sagatavotību, ir nepieciešams domāt par katru no tām, bet iesākumā sākšu ar, manuprāt, pamata metodēm, kas ir saistītas ar vienu no sportista svarīgākajām īpašībām – motivāciju darīt, darīt ar neatlaidību un darīt ilgi!

Motivācija ir sportista īpašību piramīdas pamatā. Bez sportista vēlmes un apņēmības uzlabot savu sniegumu visas citas sportistiem tik ļoti nepieciešamās īpašības – pārliecība, koncentrēšanās, emociju kontrole -  klibos un nestrādās vēlamajā līmenī. Lai kļūtu par iespējami labāku sportistu un attīstītu savas spējas, motivācija ir viens no svarīgākajiem faktoriem ceļā uz sava maksimālā potenciāla attīstību. Vienkārši izsakoties, motivācija ir sportista spēja uzsākt un neatlaidīgi turpināt noteiktus uzdevumus vai darbības. Lai sportists būtu spējīgs darboties savu spēju robežās, tam ir jāgrib uzsākt process, kas palīdz veidot sportista karjeru. Bet tomēr grūtākais ir turpināt iesākto un turpināt pat tad, kad sportisti saskaras ar šķēršļiem un ir vēlme izlaist kārtējo grūto treniņu.

Motivācija sportā ir svarīga, jo sportistam ir jāvēlas smagi strādāt, neskatoties uz nogurumu, garlaicību, muskuļu sāpēm un vēlmi darīt citas ar sportu nesaistītas lietas. Motivācija ietekmēs visu, kas ietekmē tavus sporta sniegumus: fizisko kondīciju, tehnisko un taktisko sagatavotību, psiholoģisko noturību un vispārējo dzīvesveidu un ikdienu, iekļaujot miegu, diētu, skolas un mājas pienākumus, darbu, attiecības un daudzus citus faktorus.

Iemesls, kāpēc motivācija sportā ir tik svarīga, ir tas, ka tā ir kā līdzstrādnieks, kuru mēs nosacīti varam kontrolēt. Uzskaitīsim trīs galvenās lietas, kas nosaka to, cik labi sportists ir spējīgs parādīt savu labāko sniegumu sportā:

Pirmkārt, sportista spējas, kas iekļauj fiziskās, tehniskās, taktiskās un psiholoģiskās spējas. Lielākā daļa no šīm sportista spējām bieži vien ir iedzimtas, tieši tāpēc mēs ne visas no tām varam līdz galam kontrolēt.

Otrkārt, sacensību vide ietekmē sportistu sniegumu. Grūtības veicina un ietekmē sportista spēju noteikt un izvērtēt apkārtējās, jaunas vietas, vides faktorus, piemēram, skatītājus, tiesnešus, laikapstākļus, izbraukuma spēles utt. Sportisti nevar kontrolēt nevienu no šiem apstākļiem, tikai veidu, kā tos uztvert un interpretēt savā prātā.

Treškārt, motivācija ietekmē sportista sniegumu. Tā ir arī viena no retajiem faktoriem, ko sportists ir spējīgs kontrolēt. Motivācija tieši ietekmē sasniegumus, ko sportists iegūs savas karjeras laikā. Ja tu esi ar augstu motivācijas sajūtu uzlabot savu sniegumu sportā, tad tu arī izmantosi visas iespējas, kas tev ir dotas, lai uzlabotu savus fiziskos, tehniskos un psiholoģiskos rādītājus. Motivācija ir sevišķi svarīga pirms sacensībām un sacensību posmā. Vienlīdzīgu apstākļu gadījumā bieži vien uzvarēs sportists, kurš ir vairāk gatavs iet cauri grūtībām, vairāk vēlas sasniegt savus mērķus un izcīnīt uzvaru.

Visiem sportistiem pienāk brīdis, kad treniņos vai sacensībās, tas, ko mēs kādreiz darījām, kas bija “forši”, – vairs tāds nav. Šo brīdi varētu saukt par “dzirnavām”, kas rutīnā griežas un maļ sportista vēlmi, gribasspēku, enerģiju un motivāciju darīt esošo un darīt to vairāk, labāk, tālāk… Šis brīdis parasti sākas, kad sportists ilgstoši ir trenējies, attīstījis dažādas īpašības, saskāries ar negatīvām emocijām, iespējams, neveiksmīgām sacensībām, bet tomēr turpina “smago” darbu un treniņos dara to pašu ierasto, cenšoties attīstīt visas sportam nepieciešamās īpašības tālāk. Liela daļa sportistu, sasniedzot šo brīdi, apstājas, izvēlas neturpināt, vai turpina ar būtiski zemāku gribasspēku un atdevi. Savukārt, pašmotivēti sportisti, sasniedzot šo brīdi, turpina darīt un gūst baudu no sajūtām, ko dod šie apstākļi.

Daudzi sporta speciālisti min, ka sportistiem ir jāmīl šīs sporta “dzirnavas”. Tomēr, manuprāt, ir grūti mīlēt šos apstākļus un, atskaitot dažus hiper motivētus sportistus, šie apstākļi ir vairāk kā izaicinājums, kas jāuztver kā pārbaudījums. Tie būtu jāuztver kā daļa no procesa, kas ir ceļa daļa virzienā uz izvirzītajiem mērķiem. Visticamāk, ne vispatīkamākais sporta posms, bet iespējams visvairāk progresu izceļošais.

Pūles = mērķi?

Bieži vien, kad tiek runāts par sportistu mērķiem un vēlmi ieguldīt vienlīdz grūtu darbu šo mērķu sasniegšanai, tiek novērota “plaisa”. Šī “plaisa” pastāv starp sportistu lielajiem, ilgtermiņa, grūti sasniedzamajiem mērķiem un darbu, laiku, enerģiju, ko sportisti ir gatavi ieguldīt neatlaidīgai šo mērķu sasniegšanai. Ir viegli teikt, ka tu vēlies būt veiksmīgs sportists un sasniegt augstus mērķus.  Ir daudz grūtāk to tiešām paveikt ar smagu un neatlaidīgu darbu. Ja šīs abas lietas nesakrīt, ir divas izvēles opcijas. Vai nu mazināt mērķus, ko vēlies sasniegt, vai arī pielikt daudz lielākas pūles šo mērķu sasniegšanai. Izvēle ir katra paša rokās. Bet, ja esi tiešām motivēts sasniegt savus mērķus, aicinu ieguldīt darbu, laiku un enerģiju, lai piepildītu savus sapņus.

Šeit uzskaitītas visbiežāk izplatītās sportistu zemas motivācijas pazīmes:

• samazināta vēlme trenēties tik daudz, cik nepieciešams;
• samazināta piepūle treniņos un pirms sacensībām;
• treniņu izlaišana vai vēlme neierasties uz tiem;
• pūles, kas nesaskan ar sportista izvirzītajiem mērķiem.

Runājot par motivāciju, ir interesanti un vērtīgi saprast arī, kāda veida motivācija “dzen” sportistu uz priekšu no diviem iespējamajiem motivāciju veidiem – iekšējās un ārējas motivācijas.

• Iekšēji motivēti sportisti nodarbojas ar sportu prieka pēc, izklaides pēc un visvairāk uzmanību pievērš prasmju uzlabošanai un izaugsmei. Vēlme kontrolēt savu uzvedību, just efektivitāti un attīstīt attiecības ar citiem ir daži no psiholoģiskajiem faktoriem, kas atspoguļo iekšēji motivētus sportistus.
• Savukārt ārēji motivēti sportisti visbiežāk uzmanību vērš uz rezultātu, noderīgu ieguvumu vai arī lai izvairītos no soda vai kritikas. Šī tipa sportisti parasti koncentrējas uz treniņu vai sacensību iznākumu, ne tik ļoti uz procesu.

Zema motivācija ne vienmēr liecina par “salūzušu” sportistu un, laikus meklējot iemeslus vai vēršoties pie speciālista, ir iespējams palīdzēt sportistam “atgriezt” motivāciju vēlamajā virzienā un augstumos. Neatkarīgi no tā, kāda ir tava motivācija, lai kaut ko uzlabotu, ir jāzina, no kurienes sākt, tāpēc pēc šī raksta pabeigšanas vēlētos, lai tu kārtīgi apdomā savus motivācijas principus sportā. Tas būs labs sākums un pamats visam pārējam, ko rakstīšu turpmākajos rakstos.

Uz tikšanos nākamajos rakstos un veiksmi sportā!

Kristaps Zvejnieks, sporta psiholoģiskās sagatavotības treneris/ 3 x Olimpietis

Visi raksti par šo tēmu: https://www.marupe.lv/lv/sports/izglitojosi-raksti-par-sportu