24. februāris – diena, kas pirms trim gadiem sadalīja tūkstošiem cilvēku dzīves “pirms” un “pēc”. Diena, kas kļuva par robežlīniju starp mājām un trimdu, starp ierasto ikdienu un cīņu par izdzīvošanu, starp klusām ielām un sprādzienu trokšņiem.
Mārupes novadā esam izveidojuši nelielu īsfilmu ar cilvēkstāstiem, kas, sākoties Krievijas nežēlīgajam iebrukumam Ukrainā, saistīti ar Mārupes novadu. Šajā īsfilmā savu stāstu atklāj tie, kuriem karš nav tikai ziņu virsraksts – tie ir cilvēki, kuri zaudējuši savu pagātni, bet neatdod nākotni. Ukraiņu ģimenes, kas bija spiestas pamest savu dzimteni, un latvieši, mūsu novadnieki, kuri atvēra savas sirdis, mājas un palīdz nest šo smago nastu. Tie ir tikai daži no stāstiem, kas tagad ievijušies Mārupes novadā. Šeit tagad ir viņu otrās mājas.
Viņi dalās sajūtās, kas pārņem, tuvojoties šim datumam. Bailes. Skumjas. Ilgas. Bet arī spēks. Vienotība. Pateicība.
Karš atņēma mieru, bet ne cilvēcību.
Šis nav tikai atgādinājums par kara nežēlību – tas ir vēstījums par drosmi, cilvēcību un cerību. Par ticību tam, ka gaisma, ko viens cilvēks iededz otrā, ir stiprāka par tumsu.
Video garums: 28 minūtes