Jānis Zariņš: Ģeogrāfs – tā ir diagnoze

20.11.2024.

Viena no lielākajām Mārupes novada bagātībām ir cilvēki, kas ar savu darbu un aizrautību rotā mūsu novadu un dara to bagātu. Rubrikā “Apkaimju cilvēkstāsti” turpinot iepazīt Mārupes novada apkaimes caur mūsu cilvēkiem, novembrī uz sarunu aicinājām ģeogrāfu un tūrisma ekspertu JĀNI ZARIŅU no Piņķiem. Vedot cilvēkus pārgājienos un ekskursijās, Jānis apbur ar savām ģeogrāfijas un vēstures zināšanām, kā arī aktivitāti un nerimstošo sabiedrisko iesaisti, pārstāvot iedzīvotāju un uzņēmēju intereses dažādās padomēs un organizācijās.

foto Jānis Zariņš

foto Jānis Zariņš

Jānis Zariņš | Dzīvesvieta: Piņķi | Profesija, nodarbošanās: ģeogrāfs un tūrisma eksperts

– Kad un kādēļ par savu dzīvesvietu izvēlējies Piņķus?

– Varu teikt, ka tā bija mīlestība un ģimene. Manai sievai puse ģimenes dzīvo Piņķos. Tad, kad mums piedzima meita, pārcēlāmies uz Piņķiem, jo te dzīvo sievas māsa, māsas vīra mamma. Šī bija tāda ērta un droša lokācija, kur tuvumā bija cilvēki, kas varēja atbalstīt. Nākamvasar būs divpadsmit gadu, kopš dzīvojam Piņķos.

– Ar ko Piņķi izceļas uz citu apkaimju fona?

– Ar to, ka ir ļoti ērta satiksme. Gan sabiedriskais transports uz Rīgu regulāri kursē, gan šoseja ir. Varētu būtu labāka sasaiste ar novada centru un citām apkaimēm.

Rīgas tuvums, Jūrmalas tuvums, šosejas uz visām pusēm, dzelzceļš Babītē.

Piņķi ir arī droša dzīvesvieta, jo mēs kā vecāki zinām, ka, palaižot bērnu ārā, gan mūsu meita zina visus, gan visi apkārtējie viņu pazīst. Skola tuvu, bērnudārzs bija tuvu. Kompakta, droša dzīves vide, kas ir viens no svarīgākajiem nosacījumiem.

Kā mana meita saka: “Te mums ir viss – veikali, zobārsts, dakteris, skola, bērnudārzs, mūzikas skola un daudz visādu lietu, ko var darīt bērni.” Tas ir tas, kas šeit notur.

– Nosauc trīs vietas, lietas vai objektus, bez kā šī apkaime nebūtu iedomājama!

– Pirmais, kas nāk prātā, – Piņķu baznīca. Ne tāpēc, ka es būtu dievticīgs, bet tāpēc, ka tas ir saglabājies vēsturisks objekts, ko parādīt tūristiem. Otrkārt, Ziemassvētki, – šeit katru gadu notiek labdarības koncerti un uzstājas mana meita ar ansambli. Informatīvie stendi par apkaimes vēsturi, ko ir apkopojis Jānis Amols.

Protams, Piņķu ūdenskrātuve jeb “Gurķītis”, ap kuru var staigāt, skriet un nodoties dažādām aktivitātēm.

Trešais – Babītes Kultūrizglītības centrs. Te notiek dažādi kultūras pasākumi – viesizrādes, leļļu teātra izrādes, koncerti. Šis ir vēl viens pluss šai vietai, jo ļoti bieži šurp atbrauc tādi mākslinieki, kurus lielajos teātros nesatiksi, tāpēc ka biļetes ir izpirktas vai ir ļoti dārgas.

– Kā izvēlējies savu profesiju un skolas, kur mācīties?

– Man ģimenē neviens nekad nav bijis tāds liels ceļotājs vai aizrāvies ar ģeogrāfiju vai vēsturi. Visi ir bijuši lauku, darba cilvēki. Darbs un ģimene vienmēr ir bijusi prioritāte, viss pārējais – tam pakārtots.

Pavisam netīšām, aptuveni 1. klasē, es mājās aiz sekcijas atradu divas kartes krievu valodā. Viena bija Padomju Savienības, otra  – pasaules karte. Iepatikās, ka tur ir tik daudz informācijas un krāsu – upes, ezeri, jūras, valstis… Kaut kā iesējās prātā tā ideja. Kādā 3. klasē sapratu, ka gribu būt ģeogrāfs, un no 6. klases sāku braukt uz Jauno ģeogrāfu skolu Valmierā no Limbažiem. Sapratu, ka šis ir mans lauciņš.

Biju gan budžeta vietu universitātē izcīnījis, gan Vītola stipendiju dabūjis. Taču bija pārmaiņu periods, un Latvijas Universitātē mainījās programmas. Es gribēju būt cilvēku ģeogrāfs, bet man pateica: mācīsies par dabas ģeogrāfu. Es diezgan ātri vīlos sistēmā un aizgāju prom.

Tomēr Jauno ģeogrāfu skola man bija palikusi sirdī, un tagad kopā ar meitu divatā braucam un piedalāmies. Šī interese par dažādām valstīm, pasauli un visādiem procesiem nekur nav zudusi un dzīvē vienmēr ir nākusi līdzi.

Pagājušajā mēnesī, kad notika šīs sezonas pirmā Jauno ģeogrāfu skolas nodarbība, man bija liels prieks, ka no vecās fakultātes ēkas Alberta ielā ir pārnests interesants, no padomju laikiem saglabājies kokā gravēts uzraksts: “Esiet sveicinātas zemes, kuras varbūt nekad nedabūšu redzēt!”

Es vienmēr cilvēkiem saku, ka par jebkuru valsti pasaulē es divas stundas varu stāstīt, kaut bijis tur neesmu. Tas ir forši – orientēties laikā un telpā, saprast norišu cēloņsakarības. Man šīs zināšanas ir svarīgas, un man ir, ko stāstīt, un materiāls, ko dot citiem.

– Kādās profesijās vari strādāt kā ģeogrāfs?

–  Cilvēkiem pirmā asociācija ir ģeogrāfijas skolotājs, ko divas reizes ļoti īsi esmu arī darījis. Pirmā reize bija pirms studijām, otrā, kad mēģināju atgriezties augstskolā. 12. klasē, kad mani noformēja par laborantu datorklasē un es ar direktora rīkojumu aizvietoju ģeogrāfijas skolotāju mācību darbā, – tā pavadīju veselu semestri ar divām 6. klasēm un pieciem bērniem mājmācībā.

Ģeogrāfi ir visur, arī pašvaldībā, – tie ir teritoriju plānotāji, mērnieki, ģeodēzisti, kartogrāfi, ceļu būvē strādājošie… Dabas aizsardzības pārvalde ir pilna ar ģeogrāfiem.

Profesiju klāsts ir gana plašs. Ģeogrāfi strādā pat loģistikā un tirdzniecībā, kur ir nepieciešama maršrutu plānošana, informācija par valstīm, kultūru. Protams, zinātnē.

Šobrīd esmu sapratis, ka ne jau papīrs ir svarīgs, bet zināšanas, prasmes un arī pieredze.

– Kura ir tālākā valsts, kur esi bijis?

– Nekad tā īpaši nebiju domājis par to, bet pagājušajā gadā dzima ideja, ka jādodas uz Nordkapu Norvēģijā. Pērn tur biju vienu reizi, šogad – jau divas reizes ar grupiņām. Tur tiešām ir sajūta, ka esi pasaules malā, tālāk īsti vairs nav kur.

Eksotiskākā no zemēm bijusi Jordānija, kur ir stipri citādāk nekā pie mums. Parasti saka: ja vēlies iepazīt arābu zemes, sāc ar Jordāniju, jo tur ir gana eiropeiski, runā angļu valodā un cilvēki nav tik uzbāzīgi kā, piemēram, Ēģiptē.

– Un kurā valstī tu vēl neesi bijis, bet gribētu pabūt?

– Fidži. Nezinu, kādēļ, bet tas ir tāds bērnības sapnis. Savā kāzu ceļojumā varētu doties uz Bora Bora. Tā ir sala Okeānijā – Franču Polinēzijā. Reklāmās un filmās to parasti rāda kā mazas saliņas, atolus, lagūnas, garas, garas laipas un bungalo uz zilās jūras. Zinu, ka tas ir ļoti dārgi, bet, ja reiz vienreiz mūžā to dari, tad izdari, lai ir forši.

Ik palaikam sanāk aizdoties uz kādu galamērķi, kur nekad neesmu bijis. Pagājušajā mēnesī biju Kihnu salā Igaunijā, kur tiešām dāmas uz ielas staigā tautastērpos, brauc ar blakusvāģa motocikliem un to ikdienas dzīvi arī uztur, jo vēsturiski tā ir iegājies, ka vīri ir vai nu jūrā, vai kontinentā strādā.

To vietu, kur gribas būt, ir daudz, bet tāda mistiskākā ir Fidži.

– Kā aizsākās tavas darba gaitas? Kāda ir tava nodarbošanās?

– Pametot studijas, darīju dažādus darbus – sākot no pārdevēja lielveikalā un beidzot ar Saeimas deputāta palīgu.

Izšķirīgs bija 2008. gada rudens, kad sākās krīze. Ar draugu Mārtiņu devāmies pārgājienā pa maršrutu, kur nedrīkst iet, – no Zasulauka uz Bolderāju pa dzelzceļa sliedēm. Sākām diskutēt un runāt, ka viss ir slikti, ka vajag kaut ko darīt un ka mums patīk pārgājieni. Tā dzima ideja organizēt tādus kā iepazīšanās pasākumus, kur puiši un meitenes pārgājiena laikā iepazīstas. Atmetām ideju par randiņiem un nolēmām sākt organizēt pārgājienus. Tā tapa mājaslapa “Pārgājieni.lv”. Tādēļ varu teikt, ka tūrisms ir mana aizraušanās, hobijs un arī bizness jau kopš 2009. gada 21. janvāra. Tūdaļ būs sešpadsmit gadi, tā ka esmu sapratis, kas tas ir un kā tās lietas darīt. Pirmie divi gadi gan bija ļoti grūti. Kādas piecas reizes gribējām mest visu pie malas, jo tajā laikā bija krīze, cilvēkiem nebija naudas, mēs bijām jauni, un bija grūti iemantot uzticību. Pirms dažiem gadiem tūrisma asociācija rīkoja gidu kursus, kuru beigās varēju ar lepnumu teikt, ka es neko jaunu neuzzināju. Man bija prieks saprast, ka viss, ko un kā es daru šajā darbā, ir pareizi. Mācības man deva papildu pārliecību, ka viss ir kārtībā, ir tikai jāturpina iesāktais un jāaudzē kvalitāte.

Kopš 2014. gada 1. aprīļa es strādāju arī par pārdošanas speciālistu izglītības portālā “Uzdevumi.lv”. Pats smejos, ka tas man ir sanācis labs 1. aprīļa joks.

Tā kā mana dzimtā puse ir Limbaži, tad arī tur cenšos pavadīt cik iespējams daudz laika. Kopš 2009. gada rudens darbojos Limbažu novada vēlēšanu komisijā, un divus pēdējos gadus esmu vēlēšanu komisijas sekretārs, kam jāorganizē darbs deviņpadsmit vēlēšanu iecirkņos. Ir forši šo procesu redzēt no trim pusēm, jo esmu uz to raudzījies gan kā cilvēks, kas iesniedz sarakstu, gan kā vēlētājs, gan kā vēlēšanu komisijas darbinieks. Šajā procesā jūtos tāds svarīgs un noderīgs.

Paralēli man ir dažādas sabiedriskās aktivitātes  – Mārupes novadā līdzdarbojos Izglītības un jaunatnes konsultatīvajā padomē, Uzņēmējdarbības konsultatīvajā padomē un Babītes vidusskolas skolas padomē, esmu arī Limbažu novada Uzņēmēju padomē, kuru cenšamies atdzīvināt. Darbojos arī dažādās asociācijās – Pierīgas Tūrisma asociācijā, Latvijas Dabas tūrisma asociācijā –, kur varu satikt kolēģus, kas ir gan konkurenti, gan sadarbības partneri. Turklāt jau gadus astoņpadsmit esmu žūrijas loceklis Egīla Birznieka Jauno ģeogrāfu skolā, kuru pats savulaik ar izcilību esmu pabeidzis. Tā ir mana sirdslieta, jo tur esmu pavadījis divdesmit piecus gadus no sava pagaidām trīsdesmit septiņus gadus garā mūža. Tas nozīmē, ka ģeogrāfs – tā ir diagnoze.

– Kādas ir būtiskākās īpašības un prasmes, kas tavā darbā ir nepieciešamas?

– Pats galvenais visos amatos ir prasme runāt.

Otrs ir ģeogrāfijas un vēstures zināšanas, kas ir pamatu pamats.

Trešais – profesionālās prasmes, kuras iegūst ar laiku, darbu un pieredzi.

Pie manis ir nākuši daudzi praktikanti. Es teiktu tā, ka no aptuveni divdesmit cilvēkiem, kas pie manis ir nākuši praksē kā tūrisma speciālisti vai gidi, tikai kādi trīs, pieci ir tādi, kam var uzticēt, piemēram, vadīt pārgājienus vai ekskursantu grupas. Tas, ko iemāca augstskolā, ir viens, bet realitāte ir mazliet cita.

Ja tev ir runas prasmes un pamatzināšanas, pārējo iemācās praksē.

– Kas tev darbā sniedz lielāko prieku un motivē?

–  Laikam tas ir cilvēku paldies, interese, kad tiek uzdoti jautājumi, un tas, ka cilvēki atgriežas atkal un atkal.

–  Kāds būtu tavs novēlējums mārupiešiem?

–  Novērtēt to, kas mums Mārupes novadā ir. Mēs varam ļoti daudz runāt par to, kā pietrūkst – skolā, pagastā, ciemā –, bet es aicinu novērtēt to, cik mums ir zaļš novads, mums ir daba, lieliski apskates objekti, uzņēmēji, cilvēki, kas kaut ko rada un dara, tepat ir Rīga, Jūrmala, un mums ir pat sava lidosta, Rīgai tādas nav.

Mums, iedzīvotājiem, pašiem ir jābūt aktīvākiem un vairāk jāpiedalās apspriedēs, jāiesaistās dažādās padomēs, kas ir rupors, lai mūs un mūsu vēlmes sadzirdētu.

 

Mārupes novada Tūrisma un uzņēmējdarbības atbalsta aģentūra