Senākās rakstītās ziņas par Skārduciemu un tā apkārtni fiksētas t.s. zviedru laikos – 1628. gada Kurzemes kartē iezīmētas: Skārdu, Dump, Leitān un Pluģu mājas, bet 1699. gadā jau ap Skārdu mājām veidojies ciems tā laika izpratnē. 1600.–1629. gados, poļu – zviedru kara laikā, apkārtni 5 reizes skāra smagi neražas gadi un tam sekojošais bads. 1696./1697. gados plosījās mēra epidēmija un lielā bada dēļ sākās bēgļu kustība no Kurzemes, tā tuvējā apkārtnē parādījās daudzi ienācēji – Raņķis, Spulle, Riekstiņš, Pladars u.c. Pēc 1710. gada mēra epidēmijas visā Piņķu muižā palikuši 139 cilvēki, to skaitā tikai 4 bērni, jo pārējie miruši. 18. gadsimta sākumā Piņķu novadā bija tikai 22 zemnieku sētas un lielākā daļa no tām atradās pie Babītes ezera, Kurzemes ceļa malā. 1710. gadā Vidzeme nonāca Krievijas impērijas sastāvā, tas sekmēja vācu muižnieku varas atgūšanu un latviešu zemnieku stāvokļa pasliktināšanos. Būtībā zemnieku stāvoklis neatšķīrās no verdzības.
Par Skārdu, Dumpju un Vīkuļu ciema iedzīvotājiem daļējas ziņas sniedz īstenotās Arklu revīzijas 1638. un 1688. gados un baznīcu grāmatas, taču jāņem vērā, ka uzvārdi Vidzemē, šī vārda mūsdienu nozīmē, doti uz likuma pamata tikai no 19. gs. 20. gadiem, iepriekš lietotie uzvārdi, ja tādi bija, pastāvēja uz ieradumu pamata, tos varēja mainīt pēc vēlēšanās, reizēm tās bija iesaukas, bet visbiežāk atvasināja no māju vārdiem. Apkārtnes iedzīvotāji no Rīgas rātes, Piņķu muižas vai Piņķu mācītājmuižas nomāja mājas uz 24, 12 vai 6 gadiem. Pastāvēja maza iespēja, ka dzimta vienās mājās dzīvoja nenoteiktu laiku. Lielākā daļa apkārtnes zemnieki īpašumus no Rīgas pilsētas izpirka tikai 1920./30. gados. Ciemos saimnieciskais uzplaukums sākās 18. gadsimta beigās ar demogrāfiskās situācijas uzlabošanos un apstākli, ka Skārduciems atradās ārpus tā saucamās ,,aizliegtās jūdzes”(teritorija ap pilsētu, kurā svešiniekiem bija aizliegts nodarboties ar tirdzniecību, amatniecību).
- un 18. gs. Skārduciema apkārtnē bija daudzas linu austuves: Skārdu, Pēču, Vilciņu, Sillepap, Vīkuļu, Vismaņu dzimtās bija linu audēji (tobrīd tas bija vīriešu amats). Linu audēji bija pārtikuši un cienījami ļaudis. 1672. gadā Piņķu baznīcas dokumentos ierakstīts, ka mācītājs pēc atsevišķu zemnieku lūguma ziņojis Rīgas rātei rast iespēju atvērt Piņķos skolu zemnieku bērniem. Rāte nav atvēlējusi naudu jaunas ēkas būvniecībai, bet ieteikusi kādu ēku noīrēt un pielāgot. Nav precīzu ziņu, kur atradusies pirmā skola Piņķu pagastā, taču avotos minēts, ka tā atradusies netālu no Piņķu mācītājmājas, tuvāk skolotājam. 1699. gada zviedru kartē Skārduciemā iezīmētas skolotāja Johana Berga Leitana mājas, tādēļ ļoti ticams, ka viena no pirmajām skolām Piņķos atradusies Skārduciemā, kas 17. gadsimta mijā bija daudz apdzīvotāks kā Piņķu muiža.
No 17. gadsimta iepretī Skārdu mājām atradās Dammes muižas pārvaldnieka krogs – Dammeskrogs. 1838. gadā to pārdēvēja jaunā muižas īpašnieka Jura (Georga) Dumpja vārdā – par Dumpesgrogu. Kroga ēku, kas atradās Liepājas šosejas otrā pusē pie Gulbju mājām, nopostīja 1. pasaules kara laikā (1918. gadā). Līdz 1930 – to gadu vidum kroga zemes no Rīgas īrēja Piņķu lauksaimniecības biedrība.
- gadā Rīgas izdaiļošanai Babītes ezera apkārtnes un Jumpravmuižas zemniekiem bija jāpiegādā 15 000 vītolus, ko iestādīja Skanstes ielas rajonā. 1812. gada kara laikā Latvijas teritorijā, tostarp Skārduciema apkārtnē, norisinājās kaujas starp šeit izvietotajām Krievijas impērijas karaspēka un Napoleona armijas 10. korpusa (prūšu vienību) daļām. 1812. gada 4. augustā krievu armijas ģenerālis Levis of Menārs ar 20 000 karavīriem ieradās Skārduciema apkārtnē un uzsāka uzbrukumu Annasmuižas virzienā, un atspieda prūšu vienības līdz Kalnciemam.
Sākoties Pirmajam pasaules karam 1914. gada augustā, no Skārduciema tika mobilizēti Jānis un Mārtiņš Ķurbis, Heinrihs Dūšelis, Ansis Amols, Jēkabs Brūvelis, Mārtiņš Riekstiņš. Skārduciema apkārtne no 1915. gada līdz 1919. gada novembrim pārdzīvoja lielus postījumus, jo atradās tiešā karadarbības un frontes līnijas tuvumā.
- gada Skārduciema Lieleitānos tika dibināta Meliorācijas sabiedrība ,,Babīte”.1958. gadā daudzi Skārduciema apkārtnes iedzīvotāji (vīrieši) piedalījās Pāvela Armanda spēlfilmas ,,Latviešu strēlnieka stāsts” uzņemšanas procesā Āžukalnā. 1948. gada rudenī Piņķu pagastā sāka veidot zemnieku kolektīvsaimniecības. Skārduciema un Vīkuļu ciema teritorijā izveidoja lauksaimniecības arteļus “Rainis” un “Vārpa”. Padomju vara viensētu dzīves veidu centās iznīcināt, gan izveidojot kolhozu ciematus, gan dažādos veidos apgrūtinot dzīvošanu viensētās. 1951. gadā arteļus “Vārpa” un “Babīte” iekļāva kolhozā “Rainis”, kas pastāvēja līdz 1955. gadam, kad to pievienoja padomju saimniecībai “Saliena”. Skārduciems, Dumpju un Vīkuļu ciems ikdienas valodā pazuda, biežāk tos dēvēja par polderu 2. nodaļu vai pēc ieraduma – par Raini.
Ansis Leitāns dzimis 1815. gada 28. aprīlī Piņķu muižas Ļutās, kalpu Jēkaba un Annas ģimenē. Leitānu senči Babītes novadā ienākuši no Kurzemes un uz dzīvi apmetušies, visticamāk, pēc Lielā mēra 18. gs. sākumā. Skolā (Anniņmuižā Rīgā) Ansis gājis vien dažas nedēļas, kad jau bijis 13 gadus vecs, vēlāk skolojies pašmācības ceļā. Bērnībā pārciestas slimības un nepietiekama uztura un nepareizas ārstēšanas rezultātā Ansim Letānam izveidojās kupris, vēlāk mocījušas redzes problēmas, kuras palīdzējuši izārstēt dziednieks Raņķis ar meitu.
- gadā Ansis Leitāns ar ģimeni pārcēlies uz Piņķu vējdzirnavām (vietā, kur pašlaik tur atrodas Piņķu ūdenstornis), 1826. gadā ģimene sākusi dzīvot baznīckrogā (tagad Rīgas iela 20) pie Piņķu baznīcas. Piņķu muižā Ansis Leitāns ar ģimeni dzīvojis līdz 1829. gadam. Agrā jaunībā Ansim Leitānam izveidojusies cieša draudzība ar Beberbeķu saimnieku Jāni Gravu, kas Ansim pārrakstījis ābeci, muižas vagara dēliem – Indriķi (Rīgas Jāņa draudzes mācītājs 1846–1849) un Jāni Pēšiem, Austeru māju saimnieku Miķeli Austeru un kalēju Jāni Dzilnu. Visus šos cilvēkus vienojusi vēlme izglītoties un lasīšanas kāre. A. Leitāns atminējās, ka 1825. gadā Skreiju māju ūtrupē viņa tēvs nopircis 1739. gadā drukātu Bībeli, kas uz ilgu laiku kļuvusi par viņa lasāmo grāmatu. 1829. gadā A. Leitāns uzsācis darbu kā skrīveris Šampētera muižā, bet vēlāk no 1845. -1866. gadam bijis pagasttiesas rakstvedis Pierīgā – tostarp Piņķos un Beberbeķos. 1856. gadā kopā ar Ernstu Plātesu nodibinājis un līdz savai nāvei vadījis avīzi “Mājas Viesis”, kurā uzrakstījis ap 250 rakstus.
A. Leitāns tulkojis romantisko vācu rakstnieku stāstus, viņa dzīves laikā izdoti 17 tulkojumi ar neskaitāmiem papildizdevumiem.
Būdams dziļi dievbijīgs cilvēks, viņš kristīgo morāli stiprinājis arī savos rakstos un 12 grāmatās. Sarakstījis vairāk nekā 10 grāmatas ar praktisku saturu — kā var ēkas būvēt no zemes, kā bites jākopj u.c.
Leitāns rosīgi darbojās arī pirmo latviešu sabiedrisko organizāciju dibināšanā un izveidošanā, būdams Rīgas Latviešu biedrības rakstvedis. Vairākos savos darbos Leitāns paudis uzticību savai tautai un valodai. Savu nacionālo ideju dēļ A. Leitāns atradies nemitīgā policijas redzeslokā. Pie A. Leitāna savas preses darbinieku gaitas sākuši daudzi latviešu rakstnieki un žurnālisti, kā, piemēram, Kaudzītes Matīss un Juris Alunāns. A. Leitāns ir pirmais latviešu literāts, kas dzejā atklāti paudis apbrīnu un cieņu pret sievieti, pirmais, kas sievietes tēlā iemiesoja skaistuma, tikuma, pacietības, iejūtības un laimes nesējas simbolu. Pirmais latviešu dzejā sācis lietot vārdu savienojumus: mīļā sieviņa, sieviņa dārgā, sirdsmīļā sieviņa, sirdsmīļākā, izredzētā, mīļā.
Hermanis Riekstiņš (1892 – 1942 ) 1915. gadā iestājies 4. Vidzemes latv. strēlnieku bataljonā (pulkā), kurā dienējis līdz 1917. gada novembrim. Sasniedzis vecākā unteroficiera pakāpi. Latvijas armijā brīvprātīgi iestājies 1919. gada 10. jūnijā, piedalījies cīņās pret bermontiešiem, kā arī turpmākajās Brīvības cīņu kaujās. 1922. gadā piešķirts Lāčplēša Kara ordenis par 1919. gada oktobrī veikto varoņdarbu pie Katrīnmuižas. Dienestu turpinājis arī pēc brīvības cīņām. 1920. gadā paaugstināts par leitnantu, 1923. gadā – par virsleitnantu, 1933. gadā – par kapteiņleitnantu, pārcelts uz Atsevišķo artilērijas divizionu. 1935. gadā paaugstināts par kapteini, pārcelts uz 11. Dobeles kājnieku pulku. Apbalvots arī ar Triju Zvaigžņu ordeni un Viestura ordeni. Atvaļināts 1940. gada jūlijā. Dzīvojis Babītes pagasta Skārduciema Pēpās. Miris 1942. gadā, apbedīts Piņķu kapos.
2021. gada sākumā Skārduciemā dzīvesvietu deklarējuši 104 iedzīvotāji.
Par godu Skārduciemam 2020. gada 19. septembrī akcijas “Katram Babītes novada ciemam savu #Laimeskoku!” laikā pie Piņķu ūdenskrātuves iestādīts zviedrijas pīlādzis (lat. nos. – sorbus intermedia).
(Informācija sagatavota 2020. gada nogalē).