Viena no Mārupes novada lielākajām bagātībām ir cilvēki, kas ar savu darbu un aizrautību rotā mūsu novadu un dara to bagātu. Rubrikā “Apkaimju cilvēkstāsti” turpinot iepazīt Mārupes novada apkaimes ar mūsu cilvēku stāstiem, oktobrī mūsu ceļš veda uz Piņķiem – ciemos pie horeogrāfes LILIJAS LIPORAS.
Lilija ir laikmetīgās dejas projekta “Vides deja” iniciatore Latvijā. Tas norisinās jau kopš 2011. gada, un tā aizsākumi meklējami tieši Piņķos. Tālāk tas apceļojis visu Latviju. Arī šovasar Piņķu iedzīvotājus un viesus priecēja “Vides dejas” sestdienas, kad dejas entuziasti un profesionāli mākslinieki apvienojās kopīgā projektā un savas performances demonstrēja gan pilsētvidē, gan dabā.
Foto autors: Valdis Kauliņš
Lilija Lipora
Dzīvesvieta: Piņķi
Profesija, nodarbošanās: horeogrāfe
– Vai kopš dzimšanas dzīvo Piņķos?
– Piņķos dzīvoju kopš 2000. gada un jau 24 gadus šo vietu saucu par savām mājām. Šeit ir uzauguši un Babītes vidusskolā un mūzikas skolā mācījušies mani bērni. Manuprāt, Piņķi ir ļoti pateicīga vieta ģimenēm ar bērniem. Tepat ir mežs, dīķis un Rīga nav tālu.
– Kad un kādēļ par savu dzīvesvietu izvēlējies tieši Piņķus?
– Mēs kā jauna ģimene, kurā jau bija pirmais bērniņš, meklējām dzīvesvietu, un mūsu dzīvē ienāca cilvēki, kas piedāvāja īrēt viņu dzīvokli Piņķos, kurā tobrīd neviens nedzīvoja. Pēc septiņiem gadiem nopirkām Piņķos savu dzīvokli.
– Ar ko Piņķu apkaime izceļas uz citu apkaimju fona?
– Kā jau minēju, infrastruktūra Piņķos ir ļoti piemērota ģimenēm ar bērniem, jo te var iziet pastaigā mežā, var ieraudzīt sēni un ogu, tepat ir dīķis, kur nopeldēties, tepat ir bērnudārzs, skola. Es atceros to laiku, kad bērni apmeklēja dažādus pulciņus un pašai darbs, – es nepiedzīvoju to trako braukāšanu. Te viss ir ļoti kompakti, te nav Rīgas centrs un intensīva satiksme, tajā pašā laikā, ja vajag lielpilsētas burzmu, tā ir sasniedzama.
– Nosauc trīs vietas, lietas vai objektus, bez kā apkaime nebūtu iedomājama?
– Ja man būtu jāuzzīmē kāds logo, es nezinātu, ko izvēlēties. Manuprāt, ļoti centrāla vieta ir Babītes vidusskola un arī mežs, dīķis “Gurķītis”. Man tā dzīve šeit saistās ar šo. Te ir divas jaunas starptautiskās skolas. Tad mums ir Piņķu apkaime, kas, kā mēs smejamies, nav Latvija – Piņķu ārzemes. Piemēram, “Via Jurmala Outlet Village”, kur ieejot jūties kā ārzemēs. Tajā pašā laikā nav jāiet kilometriem tālu, lai nonāktu mežā. Šeit ir tik ļoti liela vides un dabas dažādība dažu metru attāluma. Skaisti. Šis bija iemesls, kādēļ arī šogad vides dejas organizējām dažādās apkaimēs. Viens ir Līvānu māju rajoniņš, kur vide ir apdzīvota, ar savu vēsturi un vibrāciju. Tad aizej uz jauno rajonu pie Jūrmalas golfa kluba, kur vide vēl tikai veidojas un pagaidām ir kā tāda balta lapa.
– Kā Piņķu apkaime šo gadu laikā, kopš šeit dzīvo, ir mainījusies?
– Visvieglāk redzēt vizuāli – jauni rajoni, jaunas mājas, parādās kādi mazi veikaliņi, tad atkal pazūd, sporta infrastruktūra. Ļoti patīk āra trenažieri, kas ir pieejami jebkuram.
Skola ir ļoti mainījusies. Laikā, kad mani bērni sāka to apmeklēt, bija divas pirmās klases. Šobrīd ir uzcelts vēl viens skolas korpuss, lai visiem bērniem būtu, kur mācīties. Tas ir traģiski, jo Latvijas lauki izmirst, bet Pierīga piebriest. Es domāju, nepaies ne divdesmit gadi, kad iestāsies centrbēdze. Jau tagad ļoti daudzus darbus var darīt attālināti. Un mēs varam būt bagāti, dzīvojot zaļākā vidē. Ja japānis uzzina, ka tev ir pushektārs zemes, tu viņa acīs esi miljonārs. Mēs nespējam novērtēt to, kas mums ir, ka mums ir iespēja nopirkt zemi un strādāt attālināti.
Es tiešām ceru, ka jaunie cilvēki, kas atgriezīsies Latvijā no pasaules lielpilsētām, spēs mūsu zemi novērtēt. Nāks ar savu redzējumu par to, kā šīs vietas attīstīt, atdzīvināt. Piemēram, ja man būtu desmit hektāru zemes, es, strādājot savā profesijā, veidotu mākslinieku rezidenci un aicinātu māksliniekus no visas Eiropas un pasaules. Viņi veidotu savus projektus, iesaistītu vietējās kopienas.
– Kas tu esi pēc profesijas? Kur esi mācījusies?
– Mana profesija ir dejas mākslinieks – horeogrāfs. Parasti profesija ir tā, ar ko nopelna algu, es to pelnu ar deju. Pēc pirmās profesijas esmu agronome, ko apguvu Bulduru Dārzkopības tehnikumā. Tomēr, jau ejot uz tehnikumu, zināju, ka savu dzīvi vēlos saistīt ar deju un horeogrāfiju. Sākotnēji apguvu profesiju, kas pietuvināta zemei un dabai. Bulduros tieši tad bija eksperimentāls kurss rūpnieciskajā puķkopībā, kur uzsvars tika likts uz zemstikla saimniecībām, puķu audzēšanu, dekorēšanu un kompozīciju. Man tieši kompozīcijas posms patika vislabāk, bet tas bija ļoti īss.
Pēc tehnikuma beigšanas devos studēt deju. Mācījos Kultūras darbinieku tehnikumā. Tur man bija pirmās baleta stundas, mācījos latviešu skatuves deju, kompozīciju, rakstu deju, citu tautu deju. Tad turpināju mācības Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā horeogrāfijas specialitātē. Iestājos valsts deju ansamblī “Daile”, kļuvu par baleta mākslinieci. Nodejoju trīs gadus, līdz brīdim, kad dejotājus “likvidēja”. Profesionālos mūziķus izšķiroja un dejotājus kā šķiru likvidēja. Profesionāli dejotāji palika tikai Operas un baleta teātrī.
Mēs esam viena no divām valstīm Eiropā, kam nav savas dejas mājas, kur notiktu profesionālas dejas izrādes. Vēl tādas nav tikai Slovākijā. Piemēram, Prāgā, Čehijā ir septiņas skatuves dejas un fiziskā teātra izrādēm.
Latvijā vienīgais finansējuma avots profesionālai dejas mākslai ir Valsts kultūrkapitāla fonds, finansējumu var piesaistīt neregulāri, rakstot projektus. Lai noīrētu telpu un uzvestu savu dejas izrādi, skatītājiem biļete uz to maksātu aptuveni 150 eiro. Tas ir diezgan nereāli.
Man ir palaimējis, ka man ir divi profesionālie virzieni – veidoju horeogrāfijas un esmu arī izpildītājmāksliniece. Pirms gadiem divdesmit pieciem vēl nebija pieņemams, ka tu kā dejas mākslinieks radi horeogrāfiju un arī izpildi. Vai nu tevi pieaicina, vai arī tu kādu pieaicini, lai iestudē izrādi tieši tev. Tagad šis modelis ir mainījies, un es atļaujos kaut ko iestudēt pati sev. Jaunie horeogrāfi, kas tikko ir beiguši horeogrāfus, veido solo vai dueta izrādes, kas arī ir ejošākas laikmetīgajā dejā. Strādājot ar laikmetīgo deju, labākais ir tas, ka šis virziens uz cilvēka ķermeni skatās ļoti demokrātiski visos vecumos – tu vari vienā izrādē salikt piecgadīgu bērnu un septiņdesmit gadus vecu senioru – pretēji baletam, kur ir savi vecuma ierobežojumi. Laikmetīgā deja uz cilvēka ķermeni skatās ļoti demokrātiski visos vecumos. Nav neglītu ķermeņu, ir tikai tas, ko mēs gribam pateikt.
Mainās arī mākslinieku darbība, ko nosaka sabiedrība. Tagad sabiedrībai vairs nav interesanti būt tikai vērotājiem. Bieži vien mākslinieki integrē skatītājus savā mākslas darbā. Visgrūtāk ir ar paša idejām, ko tu gribi realizēt, jo tām nav finansējuma, vietas. Vieglāk ir ar tiem darbiem, kur tevi pieaicina. Vai nu teātrī par kustību konsultantu, vai kaut ko iestudēt. Arī šie darbi mēdz būt ģeniāli. Dažkārt tiek risinātas tādas tēmas, kuras pašai nekad pat prātā neienāktu.
– Kādēļ izvēlējies tieši horeogrāfa profesiju?
– Horeogrāfija ir mans aicinājums. Es vienkārši zināju, ka man tas ir jādara. Esmu mēģinājusi iet prom no šī darba, bet man tas nav izdevies. Ir diezgan traģiski brīži bijuši – sajūta, ka nevienam tas nav vajadzīgs un ir labāk apmaksātas profesijas. Reiz izdomāju, ka kļūšu par mākleri. Gāju mācīties. Pieteicos konkursā uz kādu vakanci, bet personāla atlasē mani pusstundas laikā atšifrēja un pateica, ko man labāk dzīvē darīt.
– Cik liela loma tavā dzīvē ir ģimenei?
– Ģimenei ir milzīga loma, un es esmu tas veiksmīgais gadījums, kad vecāki sava bērna izvēli atbalsta. Es varēju darboties un mācīties jomā, kurā vēlējos. Man ir kolēģi, kuru vecāki nav sniegušie šo atbalstu un nav pat redzējuši nevienu viņu darbu. Esmu laimīga savā profesijā, un man patīk mans darbs.
– Kādas bija tavas pirmās horeogrāfijas?
– Līdz sešu gadu vecumam dzīvoju laukos bez elektrības, bet atceros, ka uzstājos savas ģimenes priekšā. Tas nozīmē, ka es, tas mazais bērns, kas neko vēl nebija redzējis – ne izrādes, ne priekšnesumus –, jau spēju radīt, tātad šis aicinājums jau ir bijis. Atceros, ka 1. klasē 1. septembrī ar vienu puisi dejoju valsi, ko man bija iemācījusi māsa.
– Kādas ir būtiskākās rakstura īpašības un prasmes, kas tavā darbā ir nepieciešamas?
– Ir jāattīsta vērīgums. Jāvēro gan daba, gan tas, kā kustas cilvēks. Jāattīsta vērīgums attiecībā uz savu ķermeni – kā ķermenis reaģē uz mūsu sarunu, kā tas reaģē uz satraukumu, uz prieku. Ļoti būtiska ir iztēle un telpiskā domāšana. Visos mākslas žanros svarīga ir iztēle. Interese un aicinājums, lai varētu pētīt kaut ko savā jomā, jābūt aicinājumam izzināt.
– Kāda ir tava ikdiena?
– Radošais darbs ir ļoti mainīgs – viens projekts beidzas, tad atkal ir cits, nākamais. Tas ir ļoti interesanti. Ir, protams, arī sava rutīna. Tā kā mans darbs ir saistīts ar manu ķermeni, man arī ikdienā ir jāstrādā ar to. Jārūpējas, lai es būtu formā un vesela. Tā kā ķermenis ir fiziskā un mentālā kopums, ir jāpiekopj arī garīgās prakses. Viss iet roku rokā. Līdzko esam emocionāli nestabili, varam sastiept muskuļus, kaut ko salauzt.
Septiņdesmit procenti mana darba sastāv no citām lietām, kuras bija jāiemācās. Ikdienā nākas darīt arī grāmatveža, jurista darbu, rakstīt projektus, lai piesaistītu finansējumu. Protams, nejūtos kā ofisa darbiniece, jo ikdienā, lai es varētu uzrakstīt projektu, man ir jākustas. Lai es varētu ļauties radošam darbam un plūsmai, man ir jākustas un sevi jāsakārto. Man ir tādi mazie rituāli, lai es varētu ļauties un pētīt to, kas mani interesē. Piemēram, man mājās ir jābūt tīrām grīdām.
– Cik daudz ir sanācis ar izrādēm pabūt ārpus Latvijas?
– Ir sanācis. Arī tad, kad strādāju ar jauniešiem laikmetīgās dejas studijā šeit Piņķos, kur darbojos gan ar profesionāļiem, gan jauniešiem. Mūsu medusmaize bija festivāli, jo tur dabūjām profesionālu skatuvi, visu tehnisko aprīkojumu, skaņotājus, gaismotājus, grimētājus.
– Kas ir tālākā vieta, kur esat pabijuši?
– Eksotiskākā bija Turcija, kur braucām ar izrādēm uz festivāliem. Īpaši, kad devāmies tālāk no galvaspilsētas, kur varēja notvert vietējo kolorītu.
– Vai ir kāda skatuve Eiropā, pasaulē, kur vēlētos pabūt?
– Jā, vairākas. Ļoti gribētos aizbraukt uz Berlīni, bet mana sapņu zeme ir Francija, kur gribētos pastrādāt un līdz šim vispār nav bijusi nekāda sadarbība.
– Varbūt varat pastāstīt vairāk par projektu “Vides deja”?
– Tas aizsākās 2011. gadā. Gāju uz Babītes Kultūrizglītības centru un teicu, ka varbūt varam kaut kur ārā tādu dejas ceļojumu uztaisīt. Lai varētu pilsētvidē veidot performances, bija jāaptaujā vietējie iedzīvotāji. Vācām parakstus, lai saņemtu atļauju, ka varam laikmetīgo deju demonstrēt ārā. Vides deja nav nekas jauns, tikai mēs to darām kādus 50–60 gadus vēlāk nekā citās valstīs. Skatītāji vēl nebija izauguši un iepazinuši dejas mākslu. Sākām Piņķos, tad devāmies uz Ropažiem, Lūznavu, Līgatni, Ķeipeni. Secināju, ka 100 kilometrus ārpus Rīgas cilvēki tiešām nezina, kas ir laikmetīgā deja un kā uz to skatīties.
Projekts “Vides deja” radās, jo mums trūkst telpu, kur deju parādīt. Arī cilvēki nezina, kas ir dejas izrāde. Es atceros vienu no pirmajām dejas izrādēm, ko uzvedu Īrijā. Šo pašu izrādi iestudēju šeit ar saviem jauniešiem un piedāvāju kultūras namiem. Viens no pirmajiem bija Saldus Kultūras nams. Tas bija projekts “Odiseja”, visiem labi zināms stāsts. Sāka tirgot biļetes. Un tad man vienu dienu zvana no kultūras nama un saka, ka biļetes nes atpakaļ, jo uzzinājuši, ka tā būs izrāde bez teksta, bet tādu izrādi taču nevarēs saprast. Tagad sabiedrībai vairs nav šādu baiļu. Sākums bija ļoti sarežģīts, tādēļ mēs gājām ārā vienlaikus tādā kā izglītošanas gājienā, lai jebkurš garāmgājējs varētu uzzināt, kas tas tāds ir – laikmetīgā deja.
– Kādi ir tuvākie plāni un projekti?
– Tikko trīs sestdienas īstenojām “Vides dejas” projektu Piņķos. Septembrī pirmizrādi “Dirty Deal Teatro” piedzīvoja laikmetīgās dejas un teātra izrāde “23 hromosomas”. 6. oktobrī pirmizrādi piedzīvoja koncertizrāde “Annas tantes piruetes” – tas ir jauns žanrs, kur savijas latviešu skatuves deja, teātra spēle un tradicionāla dziedāšana. Tādi īsti Dziesmu un deju svētki vienā izrādē, ko izpilda jauniešu deju kolektīvs “Dārdari”. Ar koncertorganizāciju “Latvijas koncerti” man ir divi projekti – izrāde bērniem “Kā trusītis lauvu uzvarēja” un projekts ar Latvijas Radio kori “Dziesmas bez vārdiem”, kur pati būšu arī dejas izpildītāja.
– Kāds būtu tavs novēlējums lasītājiem?
– Katram novēlu darīt to, kas patīk, un vairāk kustēties.
Mārupes novada Tūrisma un uzņēmējdarbības atbalsta aģentūra