Sīpolciems atrodas Babītes novada Salas pagasta austrumu daļā starp autoceļu A10 un Babītes ezera ziemeļu krastu, 5,5 km no pagasta centra Spuņciema.
Sīpolciems nosaukumu ieguvis jau 17. gs., kad šeit aizsākusies sīpolu audzēšana. Sīpoli vesti uz Rīgas tirgu un Rīgas Jūrmalas tirgiem kopš 19. gs. Netālu no Sīpolciema, pie “Ķīšu” mājām, darbojusies pārceltuve pār Lielupi. Šosejas kreisajā pusē atrodas mājas “Krievi” – kādreizējā mācītājmuiža, kas dokumentos minēta 16. gs. Māju nosaukums saistāms ar I Pasaules karu, kad mācītājmuižā uzturējušies Krievijas armijas virsnieki un kareivji, domājams, 1917. gadā atkāpjoties, muižu uzspridzināja.
Blakus bijušai mācītājmuižai Sīpolkalns – neliels morēnu paugurs Babītes ezera krastā- 1980. gados izmantots kā smilšu karjers un daļēji norakts. Kalna nogāzē atrastas ķieģeļu, kārniņu, krāsns podiņu drumslas. Atrasti arī 16. /17. gs. apbedījumi, kas liecina par senas kapsētas eksistenci mācītājmuižas tuvumā. No visa mācītājmuižas kompleksa daļēji saglabājusies 19. gs. beigu dzīvojamā ēka – kalpu māja. Sīpolciemā, Babītes ezera šaurākajā vietā, 1915. gadā kara vajadzībām uz pāļiem tika uzbūvēts ap 1,5 km garš koka tilts līdz Annas ragam.
Pie “Ķīšiem” atradās senākā zināmā Salas Sv. Bartolomeja (Bērtuļa) baznīca, kas 18. gs. iegāzusies Lielupē, atsedzot senu kapsētu.
1998. gadā Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības sarakstā ierakstīta Sīpolkalna apmetne – kā vietējas nozīmes kultūrvēsturisks piemineklis.
2021. gada sākumā Sīpolciemā dzīvesvietu deklarējis 41 iedzīvotājs.
Par godu Sīpolciemam 2020. gada 19. septembrī akcijas “Katram Babītes novada ciemam savu #Laimeskoku!” laikā pie Piņķu ūdenskrātuves iestādīts parastais skābardis (lat. nos. – carpinus betulus).
(Informācija sagatavota 2020. gada nogalē).