Priežciems uzbūvēts vietā, kur atradās Piņķu muižai piederošas ganības, kas tika iznomātas vietējiem zemniekiem. Vēl 1935. gadā notika muižas zemes dalīšana, padomju laikā Priežciema teritorija piederēja mežsaimniecības ministrijai un kolhozam “Saliena”.
- gados Priežciemā tika ierīkots stallis, tas piederēja Jūrmalas MRS un Mežsaimniecības ministrijai. Staļļa uzdevums līdz pat 80 -to gadu beigām bija katru gadu nodrošināt divus divgadīgus zirgus mežsargu vajadzībām. Zirgi bija nepieciešami meža darbos un apgaitās, kur ar motorizētu tehniku nevarēja piekļūt. 90. gados ministrija stalli un pieguļošo zemi nodeva pašvaldībai. Līga Bērziņa, kas stallī strādāja no tā pirmsākumiem, noslēdza nomas līgumu ar pašvaldību, ar kuru stallis iznomāts uz 99 gadiem. Staļļa zirgi nav sportam, tie ir izklaides vajadzībām, šurp ekskursijās nākuši Babītes un Piņķu bērnudārzu bērni, zirgi tiek iesaistīti pašvaldības rīkotajos pasākumos, šeit ir arī patvērums tiem zirgiem, kas savas darba gaitas beiguši – veselības vai vecuma dēļ.
Priežciema apbūve sākās no Pumpuru ielas 1960. gados. Tajā pusē, kur Jūrmalas šoseja, bija mežs, to būvējot, kokus izcirta. Ielas ciemā bijušas ar grants segumu, tikai 90. gados tās noasfaltētas. MRS iedalījis apbūves gabalus darbiniekiem, kas tādā veidā tika pie vietas mājas celtniecībai. Vienīgais infrastruktūras elements, ko nodrošināja MRS, bija dziļurbums dzeramajam ūdenim, sūkņu staciju ciema iemītnieki izbūvēja par saviem līdzekļiem, tāpat kā ūdensvadu, elektrību un gāzes apgādi.
Gandrīz pie katras mājas bijušas siltumnīcas – daža pat 200 m2. Tā kā Priežciems bijis nomaļus, tā iemītnieki jutušies ka savā republikā, kopiena bijusi ļoti solidāra. Kaimiņi cits citam palīdzējuši, atbalstījuši un nav sūdzējuši, ja kāds bijis čaklāks un strādīgāks – attiecīgi arī turīgāks. Siltumnīcās audzētas rozes, zemenes, agrie dārzeņi un zaļumi, tulpes. Tas palīdzējis tikt uz priekšu gan ar māju būvēšanu, gan iegādāties automašīnas vēl padomju laikos. Māju būvēšanu visvairāk bremzējis tas, ka naudu varēja sapelnīt, bet būvmateriālus bija teju neiespējami dabūt – tur varēja palīdzēt tikai “blats” (pazīšanās). Mājas būvēja 3-5 gadu laikā, reizēm lēnāk. Arī pirmais asfalta segums ciemata ielām ticis tāpēc, ka kādam no iemītniekiem bijis “blats”.
Ciemata iedzīvotāju lielākā daļa bija MRS darbinieki, strādāja Rīgā un Jūrmalā. Satiksmei izmantoja vilcienu – kājām gāja uz Babītes staciju, kas bija samērā droši, jo satiksme pa jaunuzcelto Jūrmalas šoseju nebija tik intensīva. Veikali bija Piņķos un Babītē, bērni uz skolām tika dažādi – viena daļa mācījās Jūrmalā (Lielupes vidusskolā, brauca ar vilcienu), kad uzcēla tagadējo Babītes vidusskolu, tad mācījās tur.
Blakus Priežciemam uzcelts dzīvojamais ciemats Beberi, tā ideja radusies, mēģinot apvienot pilsētas komfortu ar lauku klusumu un dabas tuvumu. Ciematu veido gan savrupmājas, gan nelielas daudzdzīvokļu mājas, gājēju un riteņbraucēju celiņu tīkls.
2021. gada sākumā Priežciemā dzīvesvietu deklarējuši 503 iedzīvotāji.
Par godu Priežciemam 2020. gada 19. septembrī akcijas “Katram Babītes novada ciemam savu #Laimeskoku!” laikā pie Piņķu ūdenskrātuves iestādīta holandes liepa (lat. nos. – tilia vulgaris).
(Informācija sagatavota 2020. gada nogalē).