Viena no lielākajām Mārupes novada bagātībām ir cilvēki, kas ar savu aizrautību un darbību rotā mūsu novadu un dara to bagātu. Rubrikā “Apkaimju cilvēkstāsti” turpinot iepazīt Mārupes novada apkaimes caur mūsu cilvēkiem, uz septīto interviju aicinājām īstenu novada patriotu jaunmārupieti RENĀRU FREIBERGU, kura dzīve un darbs cieši savijies ar hokeju.
Renārs Freibergs
Dzīvesvieta: Jaunmārupes apkaime
Profesija, nodarbošanās: menedžeris Latvijas Hokeja federācijā un Rīgas Hokeja skolā
Pagājušā gada 28. maijā Latvijas izlase pasaules čempionātā hokejā izcīnīja trešo vietu, un Latvijai tas kļuvis par panākumiem bagātāko čempionātu. Vēsturiskās izlases sastāvā bija arī mūsu novadnieki, to skaitā komandas menedžeris Renārs Freibergs no Jaunmārupes.
– Vai dzīvo Jaunmārupē kopš dzimšanas vai arī ar ģimeni šeit pārcēlies uz dzīvi?
– Jaunmārupē dzīvoju kopš dzimšanas – 1990. gada.
– Ar ko Jaunmārupe izceļas uz citu apkaimju fona?
– Jaunmārupei ir savs īpašs šarms. Šīs Mārupes novada apkaimes urbanizācijas līmenis ir salīdzinoši zemāks. Laikam ejot, protams, ir audzis iedzīvotāju skaits un ir vairāk privātmāju, tomēr, neskatoties uz to, šeit ir saglabājusies tā aura un lauku sajūta no manas bērnības. Pēdējos gados ir notikusi būtiska modernizācija, paplašinājušās aktīvās atpūtas iespējas, arī Jaunmārupes stadions ir atjaunots, kas piešķir apkaimei tādu mūsdienu elpu. Jaunmārupe man ir ļoti mīļa vieta, un, ja man tagad piedāvātu pārcelties uz dzīvi Mārupes pilsētā vai Tīrainē, es nepiekristu.
– Bez kādām vietām, lietām vai objektiem šī apkaime nebūtu iedomājama?
– Pieminēšanas vērtas noteikti ir ūdenskrātuves “Ūdensrozes” un “Pavasari” Jaunmārupes dabas parkam piegulošajā teritorijā, kuru apkārtne laika gaitā ir būtiski attīstījusies un tapusi atpūtai baudāma. Man ļoti īpaša vieta ir veikals “Bice” daudzstāvu namu pagalmā Jaunmārupē. Tas pieder mūsu ģimenei. 1994. gadā, kad ar brāli bijām pavisam mazi, vecāki uzcēla mazu būdiņu un ar laiku to attīstīja. Tur esam strādājuši vasarās, tagad tur strādā arī brāļa mazā meita. Turklāt, kad hokeja izlase izcīnīja Latvijai bronzu, tieši tur organizējām hokeja izlases sagaidīšanu Mārupes novadā un došanos līdz Jaunmārupes stadionam. Veikalā “Bice” var apskatīt gan hokeja izlases kreklus, gan vienu no bronzas medaļām.
– Kas tev Jaunmārupē liek justies kā mājās?
– Piederības sajūta, ģimene un viss šeit bērnībā pavadītais laiks. Iebraucot Jaunmārupē, man visu laiku mašīnā pie stūres jāceļ roka un jāsveicinās – tik daudz pazīstamu seju. Tas arī rada šo mājas sajūtu.
– Vai mācījies kādā no Mārupes novada skolām?
– Visas divpadsmit klases mācījos Mārupes vidusskolā, tagadējā Mārupes Valsts ģimnāzijā, kur man ļoti patika. Skolotāji un direktors Jānis man raisa tādas siltas atmiņas. Forša lieta, gluži vai ekstra, ir skolas autobusi, kas ik dienas vēl joprojām ved skolēnus no Jaunmārupes uz skolu un atpakaļ. Skolā man padevās ģeogrāfija, kas šobrīd ikdienā mazāk noder. Savukārt latviešu valodā un matemātikā man gāja grūtāk un nācās papildus mācīties. Būtiskākais skolā iegūtais ir spēja mācēt komunicēt un vienoties par risinājumu, panākt kopsaucēju ar pedagogiem, kas ir noderīgākā prasme pieaugušo dzīvē un tagad arī manā profesijā. Tad pēc vidusskolas mācījos Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā.
– Pastāsti, kā nonāci līdz menedžera darbam. Ko vēl esi darījis?
– Pēc vidusskolas beigšanas Pauls Feldmanis man piedāvāja darbu Mārupes Tenisa skolā par vispārējās fiziskās sagatavotības treneri. Kad saņēmu piedāvājumu būt par bērnu hokeja treneri, izdarīju izvēli par labu hokejam. Tā četrus gadus trenēju bērnus, ko ar laiku sāku apvienot ar menedžera darbu. Vienā brīdī sapratu, ka visam laika vairs nepietiek, un trenera darbu metu pie malas. Patriotisku jūtu vadīts, vienu sasaukumu biju arī Mārupes novada domes deputāts, bet trešajā gadā pārtraucu, jo pieņēmu darba piedāvājumu Ķīnā. Gads ārzemēs bija viens no smagākajiem, kāds man ir bijis. Sapratu, ka nespēju darīt kaut ko tikai naudas dēļ, noliekot nost visu – savu valsti, savus draugus, savu ģimeni un savu vidi. Ļoti labi, ka šāds periods manā dzīvē ir bijis, jo darba piedāvājumus ārzemēs vairs neizskatu. Esmu Latvijas patriots. Tagad Latvijas Hokeja federācijā esmu atbildīgs par izlasēm, tehniskajām un organizatoriskajām lietām, bet Rīgas Hokeja skolā – par četrām vecākajām grupām, sākot no spēlētājiem un beidzot ar viņiem nepieciešamo nodrošinājumu.
– Kādas ir svarīgākās īpašības un prasmes, kas tavā darbā nepieciešamas?
– Būtiskākais ir darba plānošana un organizēšana, komandas saliedēšana un māka sadarboties, veicot kopīgus darbus. Darba organizēšanā ietilpst grafiku sagatavošana, ekipējuma un apģērba sagāde, aviobiļešu iegāde, viesnīcu rezervēšana, ēdināšanas organizēšana, loģistika, personāla izvēle un darbu koordinēšana. Ikdienā cenšos būt līderis un ar savu piemēru motivēt kolektīvu. Manuprāt, tas ir gan ātrāk, gan efektīvāk. Vienmēr cenšos visu izdarīt pirms plānotā termiņa, paredzot laiku arī neparedzētām lietām un notikumiem. Manā darbā īpaši būtiska ir stresa noturība, ir jāmāk visu izdarīt ātri un bez kļūdām.
– Vai tu pats arī spēlē hokeju?
– Jā, līdz astoņpadsmit gadu vecumam spēlēju hokeju kopā ar brāli Ralfu. Es gan ātri sapratu un arī treneri ieteica, ka labāk meklēt kādu citu nodarbošanos dzīvē. Tas bija labs un apdomāts lēmums. Lai gan hokejs man ir sirdij tuvs, jau kādus piecus gadus nespēlēju pat amatieru līmenī. Manā dzīvē hokeja ir tik daudz, ka man pietiek ar ikdienas darbu un brīžiem, kad sanākam kopā ar treneriem un reizi nedēļā uzspēlējam. Esmu tiešām ļoti apmierināts ar savu darbu un iespēju būt daļai no šīs pasaules. Tās emocijas, kad ieeju pilnā hokeja hallē un tiek sasniegti labi rezultāti, ir neaprakstāmas, arī esot menedžerim.
– Kur jūs, dzīvojot Jaunmārupē, trenējāties hokejā?
– Mūsu laikā bija divas iespējas, kur trenēties, – Sergeja Žoltoka vidusskola Purvciemā un Rīgas Sporta pils. Tur arī bija jātrenējas. Pēc tam nāca klāt Ogre, papildu treniņi Jelgavā. Kad uzcēla “Volvo” Sporta centra ledus halli, jau bija mazliet vienkāršāk. Mēs sākām trenēties, kad man bija desmit, bet brālim deviņi gadi. Salīdzinājumam – mūsdienu hokejā sāk mācīties spēlēt jau četru gadu vecumā, vēlākais sešos gados, lai attīstītu biomotoriku hokejā. Šis bija retais sporta veids, kas mums patika un “aizgāja”. Pirms tam bijām izmēģinājuši arī citus sporta veidus – peldēšanu, džudo, futbolu. Vecāku ieguldījums, protams, bija milzīgs. Varu teikt, ka aiz jebkura sportista, un ne tikai sportista, bet arī laba cilvēka, stāv milzīgs vecāku ieguldījums – loģistika, plānošana, apvienošana ar darbu. Iedomājieties, piektdienas vakarā pulksten piecos saņēmām zvanu no trenera, ka sestdienas rītā dabūts ledus, un mēs priecājāmies, braucām.
– Tu biji Latvijas izlases komandas sastāvā, kad Latvija izcīnīja bronzu pasaules čempionātā hokejā. Pastāsti, lūzu, par to laiku!
– Visi strādāja uz simt procentiem un bija uz viena viļņa. Tas ir tāds apmāns, ka uzvar tikai spēlētāji. Neviens pat nespēj iedomāties, kāds darbs ir jāizdara trenerim, fizioterapeitam vai ekipējuma menedžerim, – tas ir ārprāts! Vai arī, kas man bija jāpaveic astoņās stundās, kad uzvarējām Zviedriju, lai no rīta aizlidotu uz Somiju. Šobrīd atceroties, tas šķiet kosmoss. Tomēr, ja prasa, kas ir grūtāk – spēlēt hokeju uz laukuma vai darboties ārpus laukuma –, tad noteikti varu teikt, ka spēlēt laukumā. Hokejisti trenējas visu gadu, lai būtu fiziski un psiholoģiski gatavi tām sešdesmit minūtēm, bet arī pārējiem ir jābūt psiholoģiski noturīgiem un jāstrādā komandā. Visi bijām tādi kā vienas puzles gabaliņi. Jāpiemin, ka izlases komandā kopā ar visu personālu bijām četrdesmit pieci cilvēki un deviņi no tiem ir no Mārupes novada. Tas bija kaut kas neaptverams, kad pēc uzvaras atgriezāmies mājās un mūs sagaidīja pie Brīvības pieminekļa. To pat nevar ietērpt vārdos. Kad pēc dažām dienām tika organizēta sagaidīšana Jaunmārupē, emocijas jau bija mazliet nosēdušās un sajutāmies siltāk un kā mājās.
– Kas tev darbā sniedz lielāko prieku un motivē?
– Spēles, līdzjutēji un rezultāts. Man svarīgi ir paskatīties spogulī un varēt sev godīgi pateikt – esmu savu darbu izdarījis uz maksimumu!
Mārupes novada Tūrisma un uzņēmējdarbības atbalsta aģentūra