Laimoni Šmitu es ievēroju jau pirms gadiem septiņiem. Iemesls bija neparasts, jo šis ārkārtīgi dzīvespriecīgais, kustīgais kungs Latvijas Republikas Saeimas un Mārupes pašvaldības vēlēšanās vienmēr centās būt un arī bija pirmais vēlētājs. Skolas kolēģes zināja pastāstīt, ka viņš ir bijis Latvijas Nacionālās operas baletdejotājs, solists. Tagad jau cienījamais pensionārs reizēm sagādā skultēniešiem iespēju apmeklēt kāda jauna baleta vai kādas jaunas operas iestudējuma pirmizrādi vai ģenerālmēģinājumu.
Taču ir vēl kas īpašs Laimoņa Šmita dzīvē, kas šoreiz piesaistīja arī manu uzmanību. Katru dienu tieši pulksten 15 un 11 minūtēs viņš iekāpj 43. maršruta autobusā un dodas uz mūsu Balto namu. Ne jau lai dejotu, bet dejas dēļ. Viņa pienākumi ir pavisam vienkārši: sagaidīt izrādes skatītājus, samainīt virsdrēbes ar numuriņu un kādam arī parādīt īstās durvis uz operas lielo zāli. Kurš gan labāk par viņu zinās, kuras tās ir?
Desmit gadus veco puiku, spītējot vācu karaspēka okupācijas, krievu otrās okupācijas ierobežojumiem un pat briesmām, uz operas un baleta namu veda viņa vecākā māsa Ilga, kurai tolaik bija jau divdesmit. Viņa bija jūsmīga operu un baletu klausītāja un skatītāja. Pat vairāk – dejot uz šīs skatuves bija viņas sapnis. Iespējams, ka šie kopīgie gājieni bija māsas vēlme savu nepiepildīto sapni īstenot brāļa dzīvē.
Laimoņa ģimene tolaik bija pārcēlusies no Daugavpils (tēva militārā dienesta vietas) uz dzīvi Torņakalnā. Mācoties vietējā, toreiz septiņgadīgajā pamatskolā, viņš līdz pat skolas beigšanai divus gadus ik dienas pēc mācību stundām devās uz baleta nodarbībām Rīgas Horeogrāfijas skolā vecpilsētā, Smilšu ielā.
Bija 1949. gads, kad Laimonis kļuva par šīs baleta deju skolas audzēkni. Viņš tagad atceras, ka toreiz iestāties šādā skolā nebija grūti, labprāt uzņēma visus, kam patika dejot. Tam bija vienkāršs izskaidrojums – trūka dejotāju, jo daudzi bija palikuši Krievijā vai devušies bēgļu gaitās uz Rietumiem. Šī pēckara laika situācija izpaudās arī skolas dzīvē. Dejotājus mācīja tolaik slavens baletdejotājs Arvīds Ozoliņš, kā arī no Maskavas palīgā atsūtītais Vladimirs Cukanovs. Tas nebija nekas peļams, jo Maskava toreiz deva Rīgai gan solistus, gan pasniedzējus. Starp citu, abi minētie kungi savu pasniedzēja darbu sekmīgi apvienoja ar piedalīšanos baleta izrādēs. Vēl vairāk, Vladimirs Cukanovs apprecējās ar savu partneri, savukārt, sievasmāte palīdzēja viņam apgūt lalviešu valodu.
Runājot par Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas pasniedzējiem, ir jāpasaka, ka arī pats Laimonis Šmits ir strādājis šajā skolā par pasniedzēju – no 1979. līdz 1993. gadam.
Pēc kara stājoties baletskolā, nekādas īpašas fizisko dotumu pārbaudes nebija: svarīgākais bija augums. Neliela apskate un vecāku figūras dotumu izpēte. Tagad pārbaudes ir citādas.
Skolas beidzējam, protams, vispirms bija jāiziet ugunskristības kordebaletā, latviski tas būtu jāsauc par grupu deju. Atceroties šīs grupu dejas, Laimonis Šmits pastāstīja par piedalīšanos baletā „Sarkanā magone”. Tas ir stāsts par kādas ķīniešu meitenes mīlestību, šajā baletā viņam vajadzēja piedalīties ķīniešu krāvēju, kūliju dejā. Interesantākais bija tas, ka ar „Sarkanās magones” iestudējumu Rīgas baleta trupa bija devusies braucienā uz Ķīnu. Ir nācies dejot arī pazīstamo krievu deju „Jabločko”.
Un tomēr var teikt, ka Laimoņa Šmita lielā mīlestība un izvēle baletdejotāja karjerā bija klasiskais balets. Viņš ir saglabājis afišu, kura vēsta par to, ka 1959. gada 29. decembra izrādē „Riekstkodis” Mašas-princeses lomā dejos Inta Karule, Riekstkoža- prinča lomā - Laimonis Šmits un Peļu ķēniņa lomā – Valentīns Bļinovs. Šī iestudējuma baletmeistare bija leģendārā Helēna Tangijeva-Birzniece. To dzirdot, neviļus paspruka jautājums „Un kāda viņa bija?” - uz to saņēmu tikpat ātru un izmeļošu atbildi: „Skaista!”
Laimoņa Šmita baletdejotāja karjerā ir kāda epizode, kas saistīta ar dienestu Padomju Armijā. Kad visi dokumenti bija noformēti un teju teju vajadzēja doties dienestā uz... Baltijas Kara apgabala deju ansambli, izrādījās, ka ierindnieks Laimonis Petrovičs Šmits kaut kur ir saķēris dzelteno kaiti jeb Botkina slimību. Tas, protams, pārvilka svītru viņa militārajai karjerai.
Kaut gan Laimoņa Šmita baletdejotāja mūžs lielākoties ritēja Padomju Savienības administratīvajās robežās un politiskā režīma žņaugos, bija arī viesizrādes ne tikai Kijevā un Ļeņingradā (tiesa gan, nevis pirmā lieluma teātrī, bet klubā), bet arī pavisam eksotiskajās valstīs tikpat eksotiskos kontinentos. Vai tad ir iespējams aizmirst viesizrādes Āfrikas valstīs - Sudānā, Etiopijā, Lībijā. It īpaši, ja no tām saglabājies etiopiešu laikraksts „The Ethiopian Herald”, kura pirmās lappuses pirmajās slejās ir publicēts cildinošs raksts „Their Imperial Majesties Attend Russian Šhov” - īpaši izceļot viņa priekšnesumu baletā „Riekstkodis”.
Trīs reizes ir būts viesizrādēs Polijā. Tad, 1973. gadā bija kārtējā tālā un eksotiskā viesizrāžu tūre Dienvidamerikā : Meksikā, Nikaragvā, Venecuelā, Kostarikā. Par šīm viesizrādēm ir publicēts Ērika Tivuma raksts žurnāla „Liesma” 1973. gada novembra numurā un ar Laimoņa Šmita fotoattēliem.
Uz dzīvi Mārupes novada Skultes ciemā Laimonis Šmits pārcēlās pirms vairāk nekā desmit gadiem. No tām pašām Torņakalna mājām, kurās aizritējusi dzīves lielākā daļa. Dzīve Skultē rit patālu no meitas Maijas, kas kopā ar trīs mazbērniem aizbraukusi dzīvot uz laukiem Valmieras rajonā.
Rakstot par šo sarunu ar Laimoni Šmitu, man negribējās atstāt izkliedētus lomu un baletu nosaukumus, kas laikā no 1953. Līdz 1979. gadam ir dejotas mūsu Latvijas Nacionālajā Operas un baleta teātrī. Tos pataupīju pašām beigām. Galvenās vīriešu lomas: Princis baletā „Riekstkodis”, Princis Dezirē baletā „Apburtā princese”, Francis krāšņajā baletā „Kopēlija”, Bazils baletā „Dons Kihots”. Spilgtas raksturlomas: Frants baletā „Brīnumlelle”, vergu tirgotājs baletā „Korsārs”, Kvazimodo baletā „Parīzes Dievmātes katedrāle”, Barmalejs baletā „Doktors Aikāsāp”, kā arī temperamentīgais spānis baletā „Gulbju ezers”.
Ar Laimoni Šmitu sarunājās Mārupes ceļabiedrs Valdis Čeičs
