Pa mazu lauku ceļu gāju,
Kur vasara visapkārt zied,
Un draugus tālē iedomāju,
Kas tumšu sāpju ceļu iet.
Daudz mocekļu bij izredzētu
Tev mana mazā tēvija,
Kas līdz ar mātes vārdu svētu
Čukst sāpju stundā: “Latvija!”
Zied balti visas ceļa malas,
Ik solī ceļos nomestos..
Še gribētos man klusi lūgties,
Lai Dieva roka sarga tos!
(Kārlis Skalbe)
Šodien, 14.jūnijā, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā Mārupes novada pašvaldības vadība un represēto biedrības pārstāvji nolika ziedus pie pieminekļa Mārupes kapos, pieminot 1941.gada represijās cietušos. Piemiņas pasākumā piedalījās arī bijušais Latvijas Politiski Represēto apvienības priekšsēdētājs Gunārs Resnais, Mārupes Politiski Represēto nodaļas vadītāja Anna Ozoliņa un uzstājās senioru koris "Noktirne".
Pirms 81 gada mūsu valsts piedzīvoja vienas no drūmākajām dienām Latvijas vēsturē, kad naktī no 13. uz 14.jūniju uz Sibīriju tika deportēti vairāk kā 15 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Deportācijas mērķis bija salauzt jebkādu pretošanos padomju okupācijai, iznīcinot veselas sociālās grupas, kas tika uzskatītas par potenciāli naidīgām un nevēlamām padomju okupācijas varai.
Pēc Latvijas Valsts arhīva datiem, 1941.gada 14.jūnija deportācijās Latvija zaudēja vairāk nekā 15 425 iedzīvotājus, viņu vidū latviešus, ebrejus, krievus, poļus, no kuriem 3751 bija bērns vecumā līdz 16 gadiem.
Izsūtīšanas laikā vīriešus atšķīra no ģimenēm un aizdzina uz gulaga nometnēm, kur daudziem piesprieda augstāko soda mēru, bet citus sodīja ar ieslodzījumu nometnēs.
No Torņakalna stacijas 1941.gada 14.jūnijā uz Sibīriju izveda tūkstošiem Rīgas un tuvējās apkārtnes ģimeņu. Aptuveni 9300 lopu vagonos iesprostotu cilvēku šajā dienā no Torņakalna stacijas tika izsūtīti garā un mokpilnā ceļā uz Sibīriju, no kuras tikai retajam pēc gariem bada, sala, slimību un smaga darba gadiem palaimējās atgriezties mājās. Stacijā netālu no sliežu ceļiem atrodas piemiņas akmens un vagons, kas kalpo kā uzskatāms liecinieks vienai no visdrūmākajām dienām Latvijas vēsturē.